Esmu pateicīga par iespēju divus beidzamos gadus iepazīt seno faraonu un valdnieču zemi Ēģipti, kas mūsdienās slavena ar auglīgām zemēm Nīlas upes krastos, naftas un dabasgāzes atradnēm, Sahāras tuksnesi, palmām, kūrortiem un 100 miljoniem iedzīvotāju. Te valda musulmaņu likumi un tikumi, ik dienu no mošejām piecas reizes skan lūgšanas jeb salāhs. Tajā pašā laikā vīri var mierīgi iekaustīt savas sievas, ja nav bijušas paklausīgas. Muslimiem ļauts precēties četras reizes, taču to var īstenot vien tad, ja ir iespēja finansiāli nodrošināt visas sievas un bērnus.

Es bēgu no pagātnes, no pienākumiem, no cilvēkiem, no stereotipiem, no dzīšanās pēc labklājības. Pirms 22 gadiem, palikusi viena ar bērnu uz rokām, sev apsolīju, ka cīnīšos un nodrošināšu meitai labus dzīves apstākļus, līdz viņa nostāsies uz savām kājām. Saguru šajā cīņā. Ir jādzīvo, nevis jācīnās, un skaudrā patiesība arvien biežāk atgādināja, ka drīz palikšu viena. Meita izaugusi, un viņai nav pienākums būt ar mani. Savu mātes misiju biju izpildījusi, un mani vairs nepriecēja saviesīgie burziņi, labi apmaksāts darbs, statuss un citas ārišķības. Es tik ļoti gribēju dzīvot... sajust sevi...

Komentāri
CopyLinkedIn Draugiem X