9. aprīļa rītā Vindzoras pilī pārstāja pukstēt kāda cēla un godprātīga cilvēka sirds. Sirds, kura deviņdesmit deviņu gadu garumā nepagura šo pasauli darīt patiesi labāku, progresīvāku un arī provokatīvāku. Sirds, kurā līdz pēdējam brīdim mājoja cēla cieņa pret savu izcelsmi, valsti, tautu. Sirds, kura vienmēr pastāvēja par taisnību un godu. Tomēr sirdī līdzās savaldībai un iecietībai vienmēr atradās vieta arī vitālai un karstai mīlestībai. Galu galā tā bija sirds, kuru visšķīstāk visu mūžu mīlēja pati Lielbritānijas karaliene. Pēc šīs pukstošās sirds skums ne tikai karaliskā ģimene, bet visa pasaule. Princis Filips patiesībā bija īstais tautas karalis, kuram nevajadzēja kroni un titulus, lai tāds patiešām būtu. Pietika ar cilvēcīgumu un patiesumu it visā.
Princis Filips - karalis, kuram nevajadzēja kroni
Fotostāsts