Ar alu rokās princis Filips mums teiktu: nu taču, pietiek! (2)

Velsas princis Čārlzs

"Mans tēvs, manuprāt, pēdējos 70 gadus ir sniedzis visievērojamāko kalpošanu ne tikai karalienei, manai ģimenei un Lielbritānijai, bet arī visām Sadraudzības valstīm. Kā varat iedomāties, manai ģimenei un man ļoti pietrūkst tēva. Viņš bija ļoti mīlēta un novērtēta persona. [..] 

Mans dārgais Papā bija ļoti īpašs cilvēks, kurš, manuprāt, būtu pārsteigts par aizkustinošajām lietām, kas par viņu tiek teiktas. 

Par to mēs, mana ģimene, esam dziļi pateicīgi. Tas mums palīdz šajā īpaši skumju pilnajā laikā.

Veseksas grāfs, princis Edvards un Veseksas grāfiene Sofija

"Viņam tas [aiziešanas brīdis] bija piemērots. Tas bija tik maigi.

Tas bija it kā kāds viņu paņemtu aiz rokas un aizvestu. Ļoti, ļoti mierīgi, un tas ir viss, ko novēlētu visiem, vai ne?" komentē Veseksas hercogiene Sofija. 

"Lai arī kā cilvēks cenšas sagatavoties kaut kam šādam [tuvinieka nāvei], tas joprojām ir šoks. Un mēs joprojām cenšamies ar to samierināties. Tas ir ļoti, ļoti skumji... Bet man jāsaka, ka atmiņas, ar kurām dalās visi, kas pazina viņu, ir fantastiskas. Un tas tikai parāda, ka viņš nebija tikai mūsu tēvs, vectēvs, sievastēvs. Viņš tik daudz nozīmēja arī daudziem citiem cilvēkiem," secina princis Edvards.

Kembridžas hercogs, princis Viljams 

“Mana vectēva teju gadsimtu ilgā dzīve ir definējama kā kalpošana savai valstij, savai sievai karalienei, kā arī visai mūsu ģimenei. Man ļoti paveicās, ka viņa piemērs vienmēr man bija kā orientieris. Viņš bija manā dzīvē – gan labos laikos, gan visgrūtākajās dienās. Es vienmēr būšu pateicīgs viņam par to, ka arī manai sievai bija pietiekoši daudz laika, lai iepazītu viņa labestību. Mans vectēvs bija ļoti neparasts cilvēks un neparastas paaudzes pārstāvis.

Mēs ar Ketrīnu turpināsim darīt to, ko viņš gribēja un gaidīja no mums, - mēs atbalstīsim karalieni arī visus turpmākos gadus. Es ļoti skumstu pēc sava vectētiņa, bet zinu, ka viņš gribētu, lai mēs turpinām mūsu iesākto darbu."

Princese Anna

"Lai gan tu zini, ka tas [prinča nāve] notiks, tu nekad tam neesi gatavs. Mans tēvs bija mans skolotājs, mans atbalstītājs un mans kritiķis, bet galvenokārt viņš man bija piemērs labi dzīvotai un brīvprātīgi kalpojošai dzīvei. [..] Man ir gods un privilēģija sekot viņa pēdās. Es vēlos uzsvērt, cik ļoti visa ģimene novērtē cilvēku vēstījumus un atmiņas, kurām viņš ir reiz pieskāries.

Mums viņa pietrūks, bet viņš atstāj lielu mantojumu, kas var mūs visus iedvesmot!”

Jorkas hercogs, princis Endrjū 

"Mēs esam zaudējuši gandrīz vai nācijas vectēvu. Man ir ļoti žēl, un es ļoti atbalstu savu māti, kura to izjūt, iespējams, vairāk nekā visi pārējie. Viņš bija tik mierīgs.

Ja atgadījās kāda problēma, viņš vienmēr par to padomāja. Viņš bija tas, pie kura vienmēr varēja doties, un viņš allaž uzklausīja, tāpēc šis ir liels zaudējums."

Saseksas hercogs, princis Harijs 

"Mans vectēvs bija uzticīgi kalpojošs godavīrs un cilvēks ar lielisku humora izjūtu. Ar savu dabiskumu, šarmu un asprātību viņš varēja piesaistīt jebkura uzmanību telpā, kurā atradās. Nekad neviens nezināja, ko viņš teiks tālāk, kas sekos. 

Viņš paliks atmiņā kā visilgāk valdošais monarha dzīvesbiedrs, godalgots karavīrs, princis un hercogs. Bet man, tāpat kā daudziem no jums, kuri pagājušā gadā ir zaudējuši mīļotos cilvēkus, 

viņš pirmkārt bija vectēvs: bārbekjū meistars, leģendārs muldētājs un bezkaunīgs līdz pat sava mūža galam.

Viņš bija kā klints Viņas Majestātei karalienei ar savu ziedošanos viņai līdzās 73 gadus ilgā laulībā, un, lai arī es šādi varētu turpināt, es zinu, ka viņš šajā brīdī ar alus kausu rokā visiem teiktu: "Nu taču, pietiek." 

Tāpēc, vectētiņ, vēlos pateikt paldies par kalpošanu, uzticību vecmāmiņai un to, ka vienmēr esi bijis tu pats. Tevis ļoti pietrūks, bet tevi vienmēr atcerēsies tauta un visa pasaule. Mūsu, Meganas, Ārčija, manā, kā arī tavas topošās mazmazmeitas sirdī tev vienmēr būs īpaša vieta.

Kā jau ziņots, prinča Filipa bēres tiek plānotas šo sestdien, 17.aprīlī.