Samērot vēja parku un sikspārņu intereses

Vēja izmantošanai ir aptuveni 7000 gadu sena vēsture. Jau 5000.g.p.m.ē. ēģiptieši iedomājās pa plašo un vējaino Nīlu kuģot ar buru laivām. Un eiropieši, vēja pūsti, 15. un 16. gadsimtā buru kuģos devās iekarot tālas zemes. Vēja enerģijas asprātīga izmantošana radīja pat jaunu valsti – jūrai tika atņemta kanālu zeme Holande.

1890. gadā Dānijā izgudroja pirmās vēja turbīnas, kas ražoja elektrību. Divdesmit gadu laikā simtiem vēja turbīnu ražoja elektrību Eiropā, bet ASV no 1850. līdz 1970. gadam uzbūvēja sešus miljonus vēja turbīnu, kas apgādāja ar elektrību Lielos līdzenumus, turklāt nomaļas zemnieku saimniecības ar vēja enerģijas palīdzību uzlādēja akumulatorus un izmantoja elektroierīces.

Pēc Otrā pasaules kara nekas vairs nevarēja sacensties ar fosilā kurināmā radīto enerģiju, taču prieki bija īsi. Pirmo naftas krīzi pasaule piedzīvoja 20. gadsimta 70. gados, un cilvēki saprata, ka piesārņojoši enerģijas ieguves veidi jāmaina pret zaļākiem.

Lieli plāni vēja izmantošanai

Šobrīd uzstādītā vēja enerģijas jauda Latvijā ir 66 megavati, bet plānots, ka līdz 2030. gadam tai jāsasniedz 800 megavatus. Lai uzstādītu vēja turbīnas, ir jāņem vērā vairāki vidi ietekmējoši faktori: stacijas atļauts būvēt 500-800 metru attālumā no apdzīvotām vietām, ģeneratori nedrīkst vibrēt un trokšņot, lai neapdraudētu apkārtnes cilvēku veselību, un svarīgi, lai vēja parki netiek celti putnu un sikspārņu migrācijas ceļos un barošanās vietās. 2020. gada nogalē pieņēma lēmumu, ka vēja parkus drīkst būvēt arī mežos un izstrādātos kūdras purvos. "Tagad iespējas, kur varētu izvietot vēja parkus Latvijā, palielināsies vairāk nekā 15 reizes.

Taču galavārds vienmēr piederēs ietekmes uz vidi atzinumam, kuru sagatavo dabas aizsardzības speciālisti, un pašvaldībām, kurām jāņem vērā vietējo iedzīvotāju viedoklis,"

atgādina VARAM ministrs Artūrs Toms Plešs.

Jā, kamēr nedomājam par putniem un sikspārņiem, vēja enerģijas ieguvei ir vairāk plusu nekā mīnusu. Bet klimata neitralitātes mērķi parasti ir samērā vienaldzīgi arī vietējiem iedzīvotājiem, kas nevēlas skatīties uz rotoriem, un viņus neietekmē attīstītāju uzburtās ainas par to, cik zaļa būs elektroenerģija un cik daudz zemes saimniekam samaksās par zemes īri. Tā pērn tika noraidīta iecere būvēt vēja parku Zemgalē Pienavas tīrumos, vietējie cilvēki to negribēja, kaut ne ornitologiem, ne hiropterologiem iebildumu nebija.

Vēja parku mode pēdējos padsmit gados ir pamatīgi mainījusies. Es parasti, tuvojoties Liepājai, skaitu vēja turbīnas Grobiņā, izrādās, šis Latvijā lielākais vēja parks jau ir gauži vecmodīgs. Tagad turbīnas pacels 250-270 metru augstumā, tās būs jaudīgākas, un 100 ha platībā nebūs vairāk par 10-15 rotoriem. Vienīgais, kas jāpanāk, jāatrod 10-15 vietas, kur turbīnas netraucē ne cilvēkiem, ne dzīvniekiem.

Sikspārņiem kaitē vairāk nekā putniem

Ornitologi putnus aizstāv kaismīgi, tāpēc radies priekšstats, ka vēja rotori galvenokārt kaitē putniem.

Latvijas ornitoloģijas biedrības vadītājs Viesturs Ķerus atgādina:

“Nav pieļaujami vēja parku celt tur, kur ir intensīvi putnu migrācijas ceļi, kas parasti ir tuvu jūras piekrastei, un tāpat arī nevajadzētu to darīt mežos lielu putnu ligzdu tuvumā: vēja rotori 250 m augstumā nekaitēs mazputniņiem, bet var apdraudēt plēsīgos putnus, jo tie lido ļoti augstu."

Pašlaik, lai iegūtu tiesības būvēt vēja parku, projekta attīstītājiem jāpasūta ietekmes uz vidi novērtējums, un tad ornitologi un hiropterologi veic monitoringu. Hiropterologs jeb sikspārņu pētnieks, asociētais profesors, bioloģijas zinātņu doktors Gunārs Pētersons sikspārņus pēta jau gadus 40. Zinātnieks neslēpj, ka ne tikai viņam, bet arī pasaules kolēģiem daudzas lietas mazo lidoņu dzīvē, kas saistītas ar vēja parkiem, joprojām ir nezināmas. Pētersons pēdējo pāris gadu laikā strādājis jau pie 15 teritoriju izpētes. Vēlme būvēt vēja parkus ir liela, bet vai visur, kur brīva zeme, tos var būvēt?

Viena lieta ir konstatēt sikspārņu esamību migrācijas laikā ar ultraskaņas detektoru palīdzību, bet otra – prognozēt, kā sikspārņu tauta mainīs uzvedību pēc tam, kad vēja parks tiks uzbūvēts.

“Turbīnas griežoties rada lielu gaisa spiediena starpību spārnu priekšpusē un aizmugurē. Sikspārnim, kas nonācis spārna lāpstas aizmugurē, gaisa spiediena straujas pazemināšanās rezultātā rodas iekšējo orgānu – plaušu, gremošanas orgānu – plīsumi jeb t.s. barotraumas. Tiem sekcijā tiek konstatēts ar asinīm pielijis krūšu vai vēdera dobums. Ir liecības, ka vieglāka barotrauma var bojāt arī sikspārņa vidusausi, padarot to nespējīgu izmantot eholokāciju, lai orientētos lidojuma laikā.

Apturēt rotorus lēnā vējā

Visvairāk beigtu sikspārņu zem turbīnām atrod to migrācijas laikā augustā un septembrī, tāpēc, lai mazinātu sikspārņu bojāeju, bet neliegtu būvēt vēja parkus, biologi ierosina migrācijas laikā līdz 6 m/s lēna vēja apstākļos turbīnas apturēt. Tas tāpēc, ka lielā vējā sikspārņi nelido. Pētījumi Ziemeļamerikā un Eiropā liecina, ka ir ģeneratori, pie kuriem sikspārņu līķi netiek atrasti, bet ir «rekordisti», kas gadā nonāvē pat 70 sikspārņu. Amerikāņu pētnieku grupa salīdzināja sikspārņu mirstības rādītājus pie vēja turbīnām, kurām darbība tika uzsākta pie vēja ātruma 5 m/s līdz 6,5 m/s, un turbīnām bez darbības ierobežojumiem.

Divu gadu pētījumā tika konstatēts, ka, paaugstinot vēja ātruma kritisko robežu, tiek samazināta sikspārņu bojāeja par 44–93%, savukārt neiegūtās enerģijas radītie zaudējumi vēja ražotājiem gadā nav lielāki par 1%!

Uz migrācijas ceļiem nedrīkst ķert vēju

Ģeneratora bīstamību nosaka galvenokārt topogrāfija un biotopu veidi tā apkārtnē, kā arī ģeneratora izmēri. Par visbīstamākajām vietām tiek uzskatītas jūru un lielu ezeru piekrastes, kā arī kalnu virsotnes. Latvijā par īpaši bīstamu teritoriju uzskatāma Kurzemes rietumu piekraste. Ilggadēji sikspārņu pētījumi un monitorings Latvijas Universitātes Bioloģijas institūta Papes putnu migrāciju pētīšanas stacijā liecina, ka rudeņos Latvijas rietumu piekraste ir īpaši nozīmīgs sikspārņu rudens migrāciju ceļš. Rudens naktīs piemērotos laika apstākļos virs jūrmalas kāpām vērojama pastāvīga migrējošo sikspārņu straume. Potenciāli bīstama ir vēja ģeneratoru būvēšana mežos, kas lielākajai daļai sikspārņu sugu ir tīkamāks biotops nekā atklātas ainavas.

Līdztekus zinātnieki meklē paņēmienus, kā sikspārņus atbaidīt no vēja stacijām, piemēram, tie varētu būt akustiski atbaidītāji, kas raida gaisā skaņu jucekli, kas traucē sikspārņiem uztvert pašu raidīto ultraskaņas signālu atbalsis jeb, citiem vārdiem sakot, apgrūtina to orientēšanos telpā. Otra metode ir kukaiņu atbaidīšana, kas padarītu rotoru mazāk interesantu sikspārņiem. Tiesa, atbaidīt var tikai tos kukaiņus, kas «aprīkoti» ar ultraskaņas dzirdes aparātiem. Tādus evolūcija ir radījusi daļai naktstauriņu, lai sekmētu izvairīšanos no to ienaidniekiem sikspārņiem. Bet izrādījās, ka ģeneratoru apstādināšana dod lielāku labumu nekā akustiskie atbaidītāji.

Pašlaik Latvijas sikspārņu pētniecības biedrība strādā pie vadlīniju izstrādes Latvijas apstākļiem, nākamgad darbs būs paveikts, un tad jau zināsim vairāk. “Lielākā problēma ir tā, ka mēs nezinām, kā mainīsies sikspārņu ieradumi pēc vēja parka uzbūvēšanas. Latvijas daba joprojām ir gana daudzveidīga, to nav noplicinājusi industriālā lauksaimniecība, tāpēc Eiropas pieredze ne vienmēr atbilst mūsu apstākļiem. Bet jau tagad varu teikt, nebūvējiet vēja parkus ūdenstilpju tuvumā, jo virs ūdeņiem sikpārņi visaktīvāk medī kukaiņus, tur sikspārņu ir daudz visu sezonu no aprīļa līdz oktobrim,” brīdina Gunārs Pētersons un priecājas, ka vismaz aizsargājamās dabas teritorijās vēja parkus būvēt ir aizliegts. Eiropā turbīnu darbības ierobežošana saskaņā ar biologu ieteikumiem ir standarts, mums jāpanāk, ka tā notiek arī Latvijā.

Projektu finansiāli atbalsta Latvijas vides aizsardzības fonds