Lūsis komentē ⟩ Slepkavība ir nieks. Rau – redz kur policijas mašīna bloķē velosatiksmi! (2)

Nu, jā, Māri, policisti aizbrauca uz velojoslas Purvciemā pagulēt diendusu, ar pašu noziegumu tam nebija pilnīgi nekāda sakara.

Man ir ļoti grūti. No vienas puses – ar velosipēdu braukāt pa Rīgu sāku jau tālajā 2003. gadā. Lai arī vienīgie, kas, minoties pa galvaspilsētas ielām, man ir tā pa īstam traucējuši un radījuši bīstamas situācijas, ir citi velosipēdisti, es tiešām priecātos par nedaudz foršāku veloinfrastruktūru. Tāpat – es vēlos, lai pa pilsētu ar velosipēdu drošāk ir pārvietoties arī manai meitai, kura nu jau to dara kādus sešus, septiņus gadus.

Bet tad pie apvāršņa parādās visādi Māri, un dažkārt rodas vēlme noliekt seju, jo man viņu vietā ir sveškauns. Jebkurā jomā ir cilvēki, kuri tajā metas iekšā tik kaislīgi, ka pārstāj tai darīt godu.

Tie var būt kvēlākie protestētāji, kas protestē pret visu un vienmēr, līdz beigās vairs nav saprotams, ko īsti viņi vēlas. Tās var būt kaislīgas sieviešu tiesību cīnītājas, kuras izvarošanas mēģinājumu saskata arī acu kontaktā. Un tie var būt veloīpatņi, kuri vēlas, lai viņiem pakārtota infrastruktūra ir pilnīgi visur un visi pārējie tās dēļ lec Daugavā.

Tieši tāpēc jūtas ir dalītas. Pateicoties pāraktīvu censoņu komunikācijas veidam, vienlaikus gribas gan mīties pa foršu pilsētu, gan arī izmest visus trīs ģimenes velosipēdus miskastē. 

Un darba pienākumus pildoša policijas ekipāža nebūt nav pirmais kuriozais gadījums, kad pilsētas lielākie draugi sūdzas internetam un atbildīgajām instancēm. Tāpat iepriekš bargu nosodījumu bija izpelnījusies arī kāda ātrās palīdzības ekipāža, kas bija nelietīgi noparkojusies uz trotuāra. Gan jau arī vienkārši apstājās pagulēt – neko citu jau viņi nedara. 

Bet varbūt tomēr varētu kaut kā nedaudz maigāk? Piemēram, katrā ieteikumā pārvietoties, ievērojot noteikumus, varētu necensties saskatīt genocīdu pret velosipēdistiem kā kopu.

Varētu censties neapsaukāt policistus, un pilnīgi iespējams, kādu laiku vēlāk viņi pārstātu intervijās ņirgāties par velosipēdistiem. Nu, tīri tā – iet uz to lietu ar labu sirdi un prātu. 

Nu un varbūt, tikai varbūt – katrs, kurš sajūsmā nesit plaukstiņas par Čaka ielas jauno joslu sadalījumu, nav valsts mēroga naidnieks, kurš jāapsaukā? Mēs visi taču it kā jau sen esam tikuši pāri karstasinīgajam tīņu vecumam, kad jābrauc kritiskajā velosipēdu masā, rādot autovadītājiem fakučus.

Un tad, pavei – gājēji un autovadītāji lēnā garā sāktu pierast pie tā, ka visi velosipēdisti ir pieklājīgi un smaidīgi un nesāk viņus filmēt pie katra neveiklā manevra. Pilsētvide kļūtu uzņēmīgāka un pieļāvīgāka. Iespējams, neviens pat pārāk šerpi neīdētu par kādu jaunu velojoslu. Tas taču būtu skaisti, vai ne?

Citādi mums ir pāris karstgalvji, kuri gatavi apdirst pilnīgi visu, kas nepārvietojas uz diviem riteņiem un nav aprīkots ar motoru, bet pēc tam ir absolūtā neizpratnē par to, ka visi viņus nemīl. Reakcijām mēdz būt pretreakcijas gluži kā cēloņiem sekas. 

Atgriežoties pie tā neveikli novietotā policijas auto. Vai policists varēja auto novietot, mazāk aizsedzot velojoslu? Jā, protams. Vai velosipēdisti varēja pilnīgi mierīgi pabraukt policijas automašīnai garām tāpat? Protams. Sekojoši, domāju, ka šajā jautājumā esmu privileģētā lomā. Jo, kamēr katra iesaistītā puse redz tikai vienu pajoli, es redzu veselus divus.