Paziņojums visiem tiem, kuriem liekas, ka pirmās pavasara saulainās dienas drīkst baudīt tikai un vienīgi Mežaparkā, lielveikalos vai ciemos pie vecmāmiņas – Bišumuiža nav tikai 10. tramvaja galapunkts vai mistisks Rīgas rajons, par kuru rakstīts pasakās. Bišumuiža ir pastorāla idille teju pilsētas centrā.

Vispirms jau Mežaparks. Cilvēku tur bija kā dziesmu svētkos – melnais miljons. Ģimenes, pārīši, draugu pulki, bērni un pat vairākas vecmeitu un vecpuišu ballītes. Tikai pa krūmiem un ciņiem spēju izkļūt ārā no tā festivāla.

Pēc tam braucu garām Ziedoņdārzam. Dievs lai nogrābstās. Cilvēki parka zālienā bija izkārtojušies pat vairākos stāvos. Visiem pa vidu vēl bija kādi sešpadsmit tūkstoši suņu, kas visi savā starpā rējās un ostījās. Daži no bērnu vecākiem bija sakāpuši pat kokos, lai no turienes meklētu savas atvases. Pie Ziedoņdārza pat stāvēja rinda, goda vārds. Kad viena cilvēku porcija – gabali divsimt – no parka izbira, otra porcija gāzās iekšā. Novēroju arī dažas ģimenes, kas stāvēja pie parka, kratīja galvas un beigu beigās nolēma doties uz Mežaparku. Kur tad citur.

Pēc tam Lucavsala. Mī un žē. Vingrotāju un sportotāju pulki; skrējēji vilcieniņā cieši viens aiz otra skrien savu skrienamo; vingrotāji baros pa septiņsimt astoņsimt vicinās ar rokām un lec savu lecamo; riteņbraucēji tikmēr dodas karā ar gājējiem; bet makšķernieki rindās vien cīnās par vienu zivi. Tas vēl nav viss – saules gaismu debesīs aizklājuši pūķi un droni, bet pa Daugavu no otra krasta uz Lucavsalu peld kanoe armādas. Cilvēku vairāk nekā ramšteinā, es jums saku. 

Komentāri
CopyLinkedIn Draugiem X