Sarīkot vētru! Saruna ar Raunas vidusskolas direktoru Edgaru Plētienu (1)

Mans profesionālais cikls ir trīs, četri gadi. Pēc tam man jāmaina paradigma, es nevaru stāvēt uz vietas.

Turklāt man gribas parūpēties par savu dzīvi – māju, ģimeni, jo vadītāja amata melnā blakne ir 10, 12 stundas gara darbadiena.

Pašvaldībā saka, ka, atnākot uz Raunu, jūs skolā “sarīkojāt vētru”.

Nākot strādāt uz skolu, viens maniem mērķiem bija strādāt pie skolas iekšējās vides uzlabošanas. Šajā laikmetā skolā neko ar autoritāriem instrumentiem panākt nav iespējams. Es centos atrast veidus, kā strādāt ar skolas vidi bez direktīvām metodēm. Vienu no šādiem ceļiem es ieraudzīju MOT programmā, kurā ar jauniešiem var sarunāties, kopā piedzīvot situācijas un analizēt, kā mūsu attiecības ietekmē vidi. Un tas nav tukšs izteikums, jo būtībā iekšējo vidi veido tieši attiecības. Lai pie tām strādātu, svarīgi saprast, kā cilvēki savā starpā komunicē, jo konflikti veidojas tieši pārprastas komunikācijas rezultātā. MOT aplūko dažādas situācijas, kurās jaunieši ikdienā ir iesaistīti, dodot iespēju paskatīties, kā no malas izskatās, kad viņi rīkojas tā vai citādi. Otra lieta, ko šogad esam ieviesuši, ir sociālais projekts “Neklusē” - pret mobingu skolā.

Nesenajā MOT motivācijas programmas pētījumā atklājas, kā pandēmijas laikā pasliktinājusies jauniešu mentālā veselība. Pusaudži sūdzas par nomāktību un depresiju, aizkaitināmību, vieglu “uzsprāgšanu”, uzmācīgām domām, kas nedod mieru, vientulības, pamestības sajūtu. Daudzi saka, ka trūkst enerģijas. Kādi ir jūsu novērojumi?

Redzu negatīvas izmaiņas bērnos, kas klātienē uzrādīja augstus akadēmiskos rezultātus un bija sabiedriski aktīvi. Bērniem un jauniešiem parādās pandēmijas izraisītas blaknes uzvedībā. Es par to nebrīnos, jo, skatoties uz pieaugušo reakcijām, jāatzīst, ka šis laiks labi parāda, kad “vadzis ir pilns”. Pieaugušo uzvedībā jaušams milzīgs nogurums, izdegšanas pazīmes, empātijas zudums.

Un tas ir par to, ka neesam pieraduši pie attālināta darba, kas ir intensīvāks nekā klātienes.

Nesen, sarunājoties ar kolēģi, sapratu, ka vajadzētu izvērtēt Zoom pavadīto stundu skaitu, jo jūtu, ka saruna tiešsaistē patērē daudz vairāk enerģijas nekā saruna klātienē, kurā notiek enerģijas apmaiņa. Jauniešiem ir līdzīgi. Mēs zinām, ka pusaudžu vecumā ļoti svarīga ir socializēšanās, komunikācija. Bet šis laiks daudzus jauniešus burtiski izslēdz no socializēšanās. Un tas noved pie noguruma un savādām domām.

Bāriņtiesu speciālisti ir nobažījušies par vardarbības pieaugumu pret bērniem. Normālos apstākļos bērns apmeklē skolu, pulciņus un ir kā uz delnas - pārmaiņas viņa uzvedībā ir pamanāmas, bet  pandēmijas laikā viss notiek aiz slēgtām durvīm.

Ja klasiskā mācību procesā mums ir 7, 8 bērni, kuriem papildus jāpievērš uzmanība saistībā ar motivāciju un mācīšanās grūtībām, tad šobrīd šis skaits ir dubultojies. Tas skaidrojams ar to, ka bērns nereti ir palicis viens, jo vecāki nevar veltīt tik daudz laika. Kritiskākajos gadījumos mēs sazvanāmies ar vecākiem, runājam par to, kā bērns jūtas, jautājam, kāds atbalsts vajadzīgs, lai varētu turpināt mācības. Mēs visi vienkārši esam noguruši, un nogurumā dabiskā emocionālā noturība krasi krītas.

Jūtu pēc sevis - ir ļoti jāsavācas un jādomā, kā komunicēju, jo nogurums ir milzīgs.

Esmu pamanījusi, ka sociālajos medijos jauni cilvēki atklāti stāsta par savām bērnības traumām, pārdzīvojumiem. Kādreiz par šādām tēmām klusēja un labākajā gadījumā izstāstīja labākajam draugam. Vai bērni ir gatavi skolotājam atklāt savas izjūtas, pārdomas?

Mani novērojumi ir līdzīgi. Mūsdienās jaunieši ir atvērti, labprāt runā par lietām, kas viņus satrauc, bet ir svarīga nianse - viņi ir gatavi stāstīt un risināt situācijas, ja uzticas pieaugušajam. Aktuāls ir jautājums, kāpēc tiešsaistes stundās pie dažiem skolotājiem bērni ieslēdz kameras, pie citiem ne. Nereti tas nav stāsts par to, ka viņiem nebūtu kameru, bet par kaut ko citu, tostarp par uzticēšanos skolotājam. Turklāt, ja daļa skolēnu neslēdz kameru, tad tie, kas gribētu ieslēgt, arī izvēlas to nedarīt. Ja ir uzticēšanās, jaunieši labprāt un dziļi diskutē par lietām. Apgalvojumi, ka ar mūsdienu jauniešiem nav iespējams sarunāties un viņi nav empātiski, ir populisms. Mana pieredze tāda nav.

Vai bērni Rīgā un mazpilsētās, laukos atšķiras?

Šis ir jautājums, kas man tiek uzdots ļoti bieži. Mana atbilde ir: bērni neatšķiras.

Atšķiras tikai viņu pieredze - fons, bagāža, ar kuru viņi iet uz priekšu, un tā dažkārt nosaka mācīšanās tempu, akadēmiskos sasniegumus. Pilsētā un ne tikai bērniem ir pieredze iet uz kino, būt sabiedrībā, darīt kaut kādas lietas, bet, piemēram, reģionā var sastapt bērnus, kas nav bijuši Rīgā. Pirms kāda laika man bija iespēja vienu mēnesi mācīt bērnus Stokholmā. Viņi ir tādi paši kā Latvijā - atvērti, forši. Kopumā liela nozīme ir tajā, kā es skatos uz bērniem, jo viņi to ļoti labi nolasa.

Pastāstiet, kā notiek MOT nodarbības?

Programmas uzbūve ir reizē ģeniāla un vienkārša - mēs pasakām, ko darīsim, un izspēlējam situāciju. Piemēram, vadīju nodarbību par to, ko nozīmē sekot baram. Iztēlojāmies, ka esmu līderis un jaunieši mani sekotāji, kas atkārto visu, ko daru es. Sekoja rāpošana pa grīdu, lēkāšana un tā tālāk. Šis stāsts nav par to, ka jaunieši nesaprastu, ka viņi ir barā, kas kādam seko, bet par to, kā tas izskatās no malas. Pēc tam sēdējām un analizējām situāciju. Jautāju: “Kāpēc jūs man sekojāt?” “Tāpēc, ka tādi bija noteikumi.” “Bet es neteicu, ka jums man obligāti jāseko, ka nedrīkstat atteikties.” Un tad sekoja dziļākas pārdomas par to, kāpēc, redzot, ka kāds rīkojas slikti, tu nesaki: “Hei, tas ir stulbi, ko tu dari!”

Citā nodarbībā bija jāizmanto alkohols un cigaretes.

Es biju grupas līderis, kas izmanto visādus paņēmienus un dara visu, lai jaunietis no manis paņem cigareti un alkoholu.

Sākumā jaunieši demonstrēja sociāli vēlamu uzvedību, bet, parokoties dziļāk un lūdzot argumentēt, kāpēc viņi atsakās, atklājās, ka argumentu pietrūkst. Šajā gadījumā stāsts ir par to, ka nepietiek vienkārši atteikties - ja tu saki “nē”, pašam ir skaidri jāsaprot, kāpēc tu to negribi darīt. Šādi nelieli skeči, spēles iedod labu iespēju tālākai sarunai.

Bet kā jūs risināt konfliktsituācijas reālajā dzīvē, kad ir nosacītais upuris un “sliktais” pāridarītājs?

Skolotājiem ir skaidrs algoritms, kā jārīkojas. Ir soļu sistēma - pirmais, otrais, trešais, pa kāpnēm uz augšu. Esam daudz runājuši par to, ka ikviens no mums, pieaugušajiem, kas esam skolā, ir atbildīgs par to, kāda te ir vide. Nevar būt tā, ka jaunieši aiz stūra smēķē vai grūstās gaitenī un skolotājs paiet garām, nepievēršot uzmanību. Manā redzējumā visām mūsu darbībām jāizriet nevis no tā, ka šeit mums ir tikai darba vieta, bet no tā, ka mūsu kā pieaugušu cilvēku pienākums ir reaģēt uz notiekošo jebkurā situācijā. Es pats to ikdienā daru - nepaeju garām uz ielas pakritušam cilvēkam. Mana pārliecība ir: ja katrs adekvāti spēs reaģēt, mums daudzas situācijas vispār nebūs jārisina. Man patīk sarunāties ar visām iesaistītajām pusēm.

Savu metodi es saucu “liekam visu uz galda”. Uz sarunu aicinu ne tikai to, kas tajā brīdī šķietami ir pāridarītājs, bet abus.

Reizēm sarunas gaitā nonākam pie tā, ka konflikta iniciators bijis nevis tas, kurš grūstījās, kad gāja garām pieaugušais, bet otrs jaunietis, un beigās jau mēs varam runāt, ko citreiz darīsim savādāk. Jaunietis saka: “Viņš mani kaitina.” “Labi, ar tavu aizkaitinājumu neko nevaru iesākt, bet kā tu varētu reaģēt savādāk?” “Iešu garām un nesveicināšos.” Tas jau ir pirmais solis, ar ko sākt.

Kāds Raunas vidusskolā ir skolotāju vidējais vecums? Vai saskaraties ar tādu izplatīto problēmu kā “pedagogu novecošanās”?

Mūsu skola ir parasta, un to skar tās pašas problēmas, kas pārējās. Šogad divi skolotāji dosies pensijā, līdz ar to būs jāmeklē kolēģi.

Kopumā mūsu komanda ir samērā “jauna” - vidējais vecums 45-50 gadi.

Tomēr gribu uzsvērt, ka es nekad pedagoga kvalitāti nemēru pēc vecuma, jo esmu sastapies ar dažādiem piemēriem. Līdz ar to, skolotāja vecumam nav īpašas nozīmes.

Kas ir grūtākais, strādājot ar bērniem, kādi “klupšanas akmeņi” jāpārvar?

Lielākais klupšanas akmens visā izglītības sistēmā ir tas, ka skolai nākas risināt sociālas problēmas. Tas ir stāsts par vērtību un ikdienas normu ieaudzināšanu bērnā kopš pirmās dienas.

Ja bērnā nav ieliktas pamatvērtības, mēs nevaram mehāniski iemācīt bērnam teikt “labdien” un “paldies”.

Tā ir ģimenes pamata atbildība. Kad mēs saskaramies ar ģimenes neizpildītajiem mājasdarbiem, mums tie jārisina, tāpēc atliek mazāk laika pievērsties pamatfunkcijām - akadēmiskajam sniegumam. Tajā pašā laikā nekad neesmu uzskatījis, ka skola ir vieta, kur iegūst tikai formālu izglītību - skolai bērnam jāiedod daudz dažādas pieredzes. Zinu, ka ir skolas, kurās ar vecākiem tiek slēgts sadarbības līgums, kurā tiek skaidri pateikts, kas no viņiem tiek gaidīts un ko no savas puses garantē mācību iestāde. Manā skatījumā tas ir labs modelis, ko vajadzētu ieviest arī pie mums.

Raunā ir tikai viena skola. Ko iesākt, ja vecāki nav tikuši galā ar savu uzdevumu un bērnam pietrūkst sociālo prasmju?

Tas nenozīmē, ka “noskenēsim” bērnus un teiksim - šis var pie mums mācīties, šis ne, bet gan to, ka brīdī, kad bērns sāks mācīties, mēs varam vienoties, ko apņemas darīt ģimene, ko skola. Es esmu par iekļaujošu izglītību, bet ir būtiski saprast, ko skola gaida no vecākiem un ko vecāki var sagaidīt no skolas.

Piemēram?

Piemēram, varētu vienoties, ka 1. līdz 6. klašu skolēnu vecāki pārskatīs, vai bērns ir izpildījis mājasdarbus, ģimene ziņos, ja novēros bērna uzvedībā izmaiņas. Savukārt skola apņemsies, ka bērni noteiktā vecumposmā apgūs konkrētas prasmes. Vēl, piemēram, no ģimenes mēs reizi gadā varētu sagaidīt to, ka vecāki velta laiku kopīgām aktivitātēm ar skolēnu skolā, vai to, ka vecāki reizi gadā piekrīt pavadīt bērnus pārgājienā. Ir daudzas lietas, ko mēs ar vecākiem varam sinerģiski veidot kopā.

Kas šobrīd notiek Raunas muzejā, kas sākotnēji bija magnēts, kas jūs atvilināja uz Vidzemi?

Kad pārcēlos uz Raunu, mans uzdevums bija izveidot struktūru, kas palīdzētu rūpēties par novada vēstures un kultūras mantojuma saglabāšanu. Mums izdevās nostiprināt raunēniešos sajūtu, ka vietējais kultūras mantojums ir vērtība, kas jāsaudzē. Manā redzējumā novadpētniecības struktūras izveidei bija liela nozīme, jo piecu gadu laikā savāktais muzeja krājums ir iespaidīgs.

Daudzas vēstures liecības ir izglābtas no izmešanas vai sadedzināšanas.

Muzejs sastāv no divām daļām - krājuma un izstāžu, kas mainās. Mūsu muzejs vēl nav akreditēts, bet, manuprāt, tas ir oficiāls, bet ne visai vajadzīgs solis. Muzejs var labi darboties arī bez akreditācijas. Visu nosaka cilvēks, kas muzeju veido un vada tā aktivitātes. Akreditācija nenosaka muzeja kvalitāti.

Vai doktora disertāciju "Livonijas mazpilsētas viduslaikos” jau aizstāvējāt?

Tā vēl top. Cerēju, ka varēšu tai pievērsties pandēmijas laikā, bet pieļāvu lielu kļūdu, domājot, ka, strādājot attālināti, slodze būs mazāka. Ceru, ka drīzumā varēšu atsākt darbu pie izpētes. Šie četri gadi skolā bijis sprints – man vajadzīga atelpa, lai pabeigtu disertāciju. Ja paliktu vadītāja amatā, es disertāciju, nepabeigtu - to nevar apvienot.

Ko neparastu esat izpētījis par Livonijas mazpilsētām?

Es strādāju ar dokumentiem, kas nav tulkoti, un līdz ar to informācija, ko no tiem iegūstu, savā ziņā ir unikāla. Parastam lasītājam šie teksti nav interesanti, jo rakstīti mirušā viduslejasvācu valodā. Es šo valodu esmu sācis lasīt pašmācības ceļā. Nevaru teikt, ka brīvi lasu šajā valodā - tas man vēl ir izaicinājums, bet tulkošana ar vārdnīcas palīdzību iet raiti. Nereti autori raksta, ka mazajās pilsētās dzīve noritēja līdzīgi kā Rīgā, bet kā tieši, mēs nezinām. Viena no atziņām ir tāda, ka mazajām vietām arī bija pārvaldes struktūras - tajās bija birģermeistars un rāte, lai gan šķiet, kas gan tādā vietā ar pāris mājām un baznīcu varēja būt. Tomēr šīm pārvaldes struktūrām, atšķirībā no lielajām pilsētām, nebija būtisku pašnoteikšanās tiesību. Runājot par Raunu, man nesen izdevās pieķerties 16. gadsimta arhīvam, kurā ir dokuments, kas apliecina, cik grezna ordeņa laikā bijusi Raunas pils.

Līdz šim nebija zināms arī tas, ka 16. gadsimta 40. gados Raunas pils tika ieņemta nevis militāras sadursmes rezultātā, bet apmānot pils sargus.

Pandēmijas laikā ne mazums ģimeņu pārcēlās uz laukiem un šobrīd saka, ka vairs negrib atgriezties lielpilsētā. Kādas jūsu skatījumā ir priekšrocības dzīvei laukos?

Esmu viens no tiem, kas ļoti iesaka pārcelties uz reģioniem. Manā skatījumā dzīvot laukos ir brīnišķīgi, un es negribētu atgriezties Rīgā vai dzīvot kādā lielpilsētā. Es te varu iegūt visu, ko gribu, - baudīt kultūru, vakarā atpūsties, būt dabā. Arī politiskā un administratīvā pārvaldība ir pārskatāma un sekmīga, atšķirībā no lielpilsētām, kurās pārvaldība nereti ir tālu no ikdienas cilvēka. Var diskutēt par to, kāpēc aizvien dominē ideja, ka laukos izglītība ir sliktāka nekā pilsētās. Tas īsti tā nav. Ar mūsu skolēnu akadēmiskajiem sasniegumiem, viss ir kārtībā.

Redzu, ka aizvien vairāk cilvēku pārceļas uz reģioniem, un tas ir labs process, jo “atšķaida” vietējās noslēgtās kopienas.

Mazā kopienā sāk šķist, ka sīkas problēmas ir lieli pasaules izaicinājumi, bet jauni cilvēki, ienākot no ārpuses, iedod redzējumu, ka lietas var skatīt arī citādāk, un reizē viņi ienes citu “elpu”. Kopā veidojas pozitīva sinerģija. Arī ceļu problēma reģionos šobrīd sāk sakārtoties.

Es teiktu, ka te ir lieliska dzīve, un visiem, kas jūt sevī aicinājumu pārcelties uz laukiem, iesaku to darīt.