Ļaut nopelnīt arī vieninieku. Kļūdīties! Mamma par attālināto mācību pieredzi

Mammai Egitai Matulēnai ir daudzveidīga praktiskā darba pieredze gan ar mazākiem, gan lielākiem bērniem – nometņu organizēšanā un teātra pulciņa vadīšanā. Egita savulaik ir apguvusi arī Montesori pedagoģijas metodes un darbojusies kā ģimenes asistente ģimenēs, kurās ir krīzes situācija. Iepriekš gūtās zināšanas un prasmes nu lieti noder, atbalstot dēlus attālināto mācību laikā, centrā izvirzot pašvadītas mācīšanās metodi.

Kas ir pašvadīta mācīšanās un kāds no tās ir ieguvums?

Pašvadītas mācīšanās process bērnā atraisa vairākas dzīvei svarīgas prasmes – paškontroli, spēju plānot. To šobrīd mēģina attīstīt arī pašreizējā izglītības sistēma, ieviešot kompetenču izglītību. Vairākumā skolu Covid-19 pandēmijas apstākļos tas tomēr vēl nenotiek.

Manam bērnam 1. klasē mācības notiek attālināti, it kā varētu tagad mēģināt to ieviest. Tas nozīmē, ka vecākiem ļoti jāpieslēdzas. Kā to izdarīt vecākiem, kuri nevar pieslēgties bērna mācībām pilnvērtīgi? Tiem, kuriem darbs nav no mājas datora? Nekādi. Turklāt vecāki nav mācīti pedagogi, kas prot šo procesu vadīt.

Pirmkārt, svarīga ir vide. Telpa iekārtota tā, lai bērnu kairinātu uz dažādiem izziņas procesiem. Kad bērns tam ir gatavs, viņš sāk interesēties par kādu no tematiem un padziļināti to pētīt ar pedagoga atbalstu. Kad bērns ir gatavs mācīties alfabētu, tad pašvadītā mācību procesā viņš šo alfabētu apgūst. Pedagogs viņu motivē izzināt un palīdz viņam šajā procesā.

Otrkārt, pašvadītā mācību procesā bērnam tiek dota diezgan liela brīvība. Daudzās valstīs šādas metodes pastāv un plaši tiek izmantotas, bet tas nav iemācāms vienā nedēļā. Tas ir process, ko būtu jāsāk apgūt trīs vai četru gadu vecumā. Situācija, kad pagājušā gada martā bija jāsāk mācīties attālināti, bija liels pārsteigums un stress visiem. Bērniem pēkšņi bija jāspēj pašiem izlemt un orientēties, kas viņiem ir jādara. Jāpaņem penālis, jāsagatavojas tiešsaistes stundai, jāpieslēdzas tai. Līdz šim skolotāja klases priekšā teica visu, kas ir jādara, – tagad tev jāpaņem burtnīca, tagad grāmata u.tml., tad sāksim stundu.

Līdzšinējā izglītības sistēma bija veidota tā, ka pedagogs pasaka bērnam priekšā, kas viņam jādara. Viņam pašam nav jādomā, kas tieši ir jādara, lai būtu gatavs stundai.

Treškārt, atsaucīgi pedagogi. Pašvadīta mācīšanās nenozīmē, ka skolēns var mācīties bez skolotāja palīdzības un klātbūtnes, jo viņš ir apguvis plānošanu.

Minējāt, ka telpai ir jābūt ierīkotai tā, lai rastos stimuls apgūt jauno un mācīties. Vai tas nozīmē, ka mājās uz sienām jābūt izlīmētiem alfabēta burtiem vai kādā istabā ierīkotam dabas stūrītim?

Pašvadītas mācīšanās procesā svarīga ir vide. Vecāki ir radoši. Esmu redzējusi, ka uz sienām ir izlīmēti burti un cipari, kas dabiski raisa interesi. Šo principu izmanto arī tādas lielas pedagoģijas sistēmas kā Valdorfa pedagoģija, Montesori pedagoģija, Brīvskolas pedagoģija. Šo pedagoģiju galvenais uzdevums ir iemācīt bērniem domāt, risināt problēmas un konfliktus, iemācīt, kā lūgt palīdzību, iemācīt atpazīt savas emocijas un reakcijas. Labi, ja to visu bērns apgūst skolā, jo mēs, pieaugušie, šobrīd to apgūstam, jau būdami lieli. Kad bērnam ir attīstīta pašvadītas mācīšanās spēja, tad viņš jau ir apguvis gan plānošanu, gan procesa uzraudzīšanu, gan secinājumu izdarīšanu, kas paveikts pareizi, ko vajadzēja darīt citādi. Šobrīd attālinātajās mācībās bērniem ir grāmatas, darba lapas, tiešsaistes stundas, bet tas viss nav pašvadītās mācīšanās process. Viss ir atkarīgs, cik mēs, vecāki, labi pazīstam savu bērnu, viņa uztveres spējas un īpatnības. Man bija spilgts piemēram ar pirmklasnieku. Viņam grūti gāja ar alfabēta apgūšanu. Burtu zina, lasīt un rakstīt prot, bet noskaitīt alfabētu nevar. Vienu vakaru, lasot priekšā vakara pasaciņu, redzam, ka grāmatā ir uzzīmēta klase un tāfele, uz kuras uzrakstīts alfabēts.

Viņš sāka skaitīt, un es sapratu, ka viņš to alfabētu zina. Tā grāmata bija kā kairinātājs, lai viņš saliktu alfabētu pareizā secībā un pēkšņi to apgūtu. Tā ir tā pērle no mūsu attālinātā mācību procesa, mēģinot veidot pašvadītu mācīšanos.

Kā jūs mājās organizējat pašvadītu mācīšanos?

Mazākajam bērnam Mikam, kurš tagad ir 1. klasē, skolotāja pirmdienās atsūta darbu sarakstu visai nedēļai. Darba lapas izdrukājam, un bērns izpēta, kas ir uzdots visos priekšmetos – matemātikā, latviešu valodā, sociālajās zinībās, arī tas, kas ir ierakstīts e-klasē. Noliekam priekšā kalendāru – ir 5 dienas, šajās dienās ir jāpaspēj izdarīt to, kas ir uzdots. Tad Miks saliek savu darbu plānu nedēļai – ko un kad mācīsies. Pirmdien izmācās divas grūtākās mācības, otrdien vēl dažus darbiņus, ceturtdien vēl kaut ko un piektdienu tādu, lai tā paliek brīvāka.

Iet jau kā pa kalniem, bet mēģina. Es, mamma, esmu atbalsta personāls. Bērns plānošanas procesā saprot, kas būs grūtāks, kas vieglāks. Grūtāko vielu atkārtojam kopā.

Emocionālais nokaitējums šobrīd ir augsts jebkuram, spējas risināt uzdevumus un darīt to ilgstoši mājās – motivācija sāk ļoti zust. Viss jāsalāgo ar fiziskām aktivitātēm ārā, ar labu miegu.

Kā veicas 6. klases skolēnam?

Dažādi! Motivācija lēkā, viņam šo procesu paveikt ir grūtāk, jo mācību ritms ir cits. Viņiem tiešsaistes stundas notiek vairāk un biežāk. Gusts nevar veidot mācīšanās plānu pats, jāpiemērojas mācību grafikam. Ieplānot var tikai tos darbus, kuriem ir noteikts ilgāks termiņš. Tas, ko es redzu, – ka ne lielākais, ne mazākais bērns nevar mācīties dabas mācību no darba lapām. Īpaši mazākais skolēns, kuram viss ir jāpagaršo, jāpasmaržo, jāparausta, lai nosēstos atmiņā. Tad mēs katru dienu ejam dabā, skatāmies, kas ir izaudzis, kā kusa sniegs, kā atlidoja putni. Daudz sīku procesu, kas ļauj atpūsties no tiešsaistes stundām. Sestklasnieks vairāk pavada pie datora, ar to ir jau apradis un pieņēmis.

Vai saredzat, ka pirmklasniekam, kuram nav skolas pieredzes par to, ka skolotājs darāmo saka priekšā, bet sestklasniekam tāda ir jau uzkrāta, ietekmē spēju pašam plānot savu mācīšanās procesu?

Jā, vislabāk, ja pašvadītu mācīšanos sāk apgūt jau bērnudārzā. Tomēr mēs ģimenē vienmēr esam kultivējuši to, ka atbilstoši savam vecumam bērnam ir jāspēj ar sevi tikt galā, zināt, kur ir paša lietas, jāspēj uzturēt kārtību savā vidē, mājās ir arī kaut kas jāpalīdz. Kad pirmo bērnu palaidām uz skolu, ģimenē vienojāmies, ka skola ir paša bērna atbildība.

Nopelnīji sliktu atzīmi? Ļoti žēl, bet ko tu tagad darīsi? Tev ir jāpilda mājas darbi, bet skolā ir palikušas grāmatas? Kā tu situāciju risināsi? Risinājums nav vecāka skriešana uz skolu pēc aizmirstajām grāmatām.

Ļoti centāmies atbalstīt, dot ziņu, ka esam pieejami, ja vajag, bet tā ir tava atbildība, kā risināt savas problēmas – mācēt runāt ar skolotāju, pareizi uzrakstīt vēstuli skolotājai, pievērsām uzmanību dažām sīkām niansēm. Tātad atbildības sajūtu sākām mācīt no 1. klases.

Kādu labumu dod attālinātās mācības?

Labums un grūtums ir tajā, kas es labāk esmu ieraudzījusi savus bērnus izglītības procesā. Kādas ir viņu vājās un stiprās puses. Šobrīd, kad bērni nu jau ir pieraduši šādi mācīties, mājās ir mierīgāka vide.

Mazākais dēls Miks mācās tikt pāri grūtībām, kādreiz arī saka: “Ar tevi mājās ir grūtāk mācīties nekā ar skolotāju. Jo skolotāju nevar neklausīt, bet mammu var neklausīt, bet jāizdara ir tāpat.”

Man patīk, ka ir gan grūtības, gan grūtību pārvarēšana. Es nezinu, kāds būs izglītības līmenis, aizejot uz 2. klasi, bet zinu, ka pa šo laiku būs apguvis vairākas svarīgas iemaņas – plānošanu, grūtību pārvarēšanu, konfliktu risināšanu, strīdēšanos, sava viedokļa izteikšanu. Tas viss man kā mammai ir ļoti svarīgi.

Miks ir iemācījies arī kaut ko pagatavot virtuvē. Ikdienā viņam ir vairāk svaiga gaisa, jo var iziet ārā izdauzīties, kad mācību ir par daudz.

Ko jūs ieteiktu vecākiem – kā var motivēt un iemācīt bērnam uzņemties pašam plānot savu mācību procesu?

Svarīgi, lai bērni izaug par cilvēkiem, kas spēj risināt konfliktus. Izvirzīt sev mērķus, nest atbildību par to, ko viņi izdara vai neizdara. Tas ir svarīgi ne tikai skolas dzīvē, bet arī ārpus tās. Mums ģimenē ir mājdzīvnieki, par kuriem jārūpējas. Vecākajam dēlam jūrascūka, mazākajam bija zivs.

Skola, kurā es darbojos, bija “labs piemērs”, kā vecāki to neattīsta. Atnāca bērns uz mākslas nodarbību. Bērns teica: “Man nav papīra.” Jautāju: “Kā es tev varu palīdzēt?” Bērns: “Man nav papīra.” Es: “Labi, es tevi dzirdu, bet kā es tev varu palīdzēt?”… un bērnam sākās histērija.

Pēc stundām pavēroju, kā vecāki sarunājas ar šo bērnu. Redzēju, ka viņi pārbaudīja somu un, secinot, ka bērnam nav dienasgrāmatas, teica: “Atnes!” Bērns atnesa. Kad vecāki konstatēja, ka vēl kas trūkst, atkal pateica bērnam priekšā, un viņš atnesa.

Šāda vecāku rīcība liedza bērnam iemācīties palūgt palīdzību. Situācija, kad bērnam nav papīra, līdzinās sajūtai, it kā stāvētu uz aizas malas un neredzētu risinājumu.

Tāpēc bērniem jau no mazotnes jāmāca, ka viņiem ir savas atbildības, jāmāca pajautāt, nevis bērna problēmas atrisināt bērna vietā. Ļaut nopelnīt arī vieninieku. Kļūdīties.