Nesen Saeimas Mandātu, ētikas un iesniegumu komisija izteica rakstveida brīdinājumu parlamenta deputātei Jūlijai Stepaņenko saistībā ar mutes palaišanu par deputāta Ilmāra Dūrīša ģimenes stāvokli. Ja citkārt noteikti priecātos par to, ka pašmērķīgi un zemi uzbraucieni nepaliek bez sekām, šoreiz aizdomājos – kādi ir kritēriji, pēc kuriem ētikas komisija izvēlas, kuram izteikt brīdinājumu, bet kuram nē?

Saeimas deputātu ētikas kodeksā ir sekojošie punkti, par kuru pārkāpšanu nepārprotami vajadzētu sekot brīdinājumam:

7. Deputāts publiskos izteikumos izvairās no vārdiem, žestiem un citādas rīcības, kas var būt aizskaroša, kā arī nelieto apvainojošus vai ar  Saeimas cieņu nesavienojamus izteicienus; balstās uz faktiem, to godīgu interpretāciju un argumentāciju.

16. Deputāts ir pieklājīgs pret Saeimas, citu valsts un pašvaldību iestāžu darbiniekiem un ikvienu sabiedrības locekli.

20. Savā personīgajā dzīvē deputāts nedara neko tādu, kas grauj Saeimas prestižu vai rada šaubas par viņa spēju godprātīgi veikt deputāta pienākumus.

No šī, principā, izriet, ka diezgan daudzi no mūsu valsts priekšstāvjiem būtu pelnījuši pa pāris rakstveida brīdinājumiem saņemt katru otro dienu.

Stepaņenko Dūrītim veltīja šādus te vārdus: “Jūs taču neesat vecāks, jūs nekad nebūsiet vecāks”, kā arī: “Es nezinu, vai jums ir bērni? Man šķiet, ka nav. Un man liekas, ka tā ir atbilde, kāpēc jūs tā rīkojaties.” Pirmkārt, tas ir absolūti nekorekti un tizli, bet otrkārt – ģimenes un bērnu izveidošana nav nekāds sasniegums un varētu pat teikt, ka to paveikt ir pavisam vienkārši.