Nedēļas fokusā ⟩ Ekonomikas izaicinājumi pēc pandēmijas: uzņēmēju atkarība no valsts un stagnācija inflācijas vietā

Runājot par krīzes ietekmi uz produktu cenām pēdējā gada laikā, "Rimi Latvia" kategoriju departamenta direktors Milans Blūms atzina, ka pandēmija ieviesusi korekcijas pircēju paradumos - joprojām strauji turpina pieaugt iepirkšanās apjomi internetā; pircēji veikalu apmeklē retāk, bet pirkumu grozi kļuvuši lielāki. Augstākas cenu kategorijas produktus šajā laikā patērētāji izvēlas retāk, bet vairāk meklē īpašos piedāvājumus ar atlaidēm. 

Šuvajevs gan uzsvēra, ka paradumi un tēriņi starp dažādām ienākumu grupām atšķiras. Bagātākām mājsaimniecībām pārtikas tēriņi veido procentuāli mazāku izdevumu daļu, kamēr

sabiedrības grupās ar zemākiem ienākumiem spiediens uz maciņu un izvēlēm ir daudz lielāks.

Vienlaikus viņš uzsvēra, ka joprojām nav galīgu datu par to, cik lielā mērā ienākumi mainījušies dažādās sabiedrības grupās, tāpēc pagaidām varam tikai nojaust, kā pandēmija ietekmējusi cilvēku dzīves kvalitāti.

Šuvajevs gan atturējās prognozēt, vai izmaiņas patērētāju rīcība būs paliekošas. Jo ilgāku laiku pavadām šādos apstākļos, jo lielāka iespēja, ka jaunie paradumi nostiprināsies, pašiem to pat nepamanot. Vienlaikus viņš atgādināja, ka

šobrīd laika horizonts, kurā rīkojamies, var šķist bezgalīgs, taču pastāv tikpat liela iespēja ka pēc pāris gadiem atgriezīsimies ritmā, kādu pazinām vēl pirms gada.

"Piemēram, Spāņu gripa pirms 100 gadiem plosījās globāli un šķita, ka tā atstās globālas sekas, bet jāatceras, ka piemēram, dzīvesstils, par kādu varam lasīt Ficdžeralda romānos par 20.tajiem gadiem, nesniedz iespaidu, ka ASV tajā brīdī bija pārdzīvojusi lielu epidēmiju," atzīmēja sociālantropologs.

Riskantā valsts atbalsta "adata"

Runājot par pandēmijas ietekmi uz ražotājiem, Blūms norādīja: pārejot uz attālinātām mācībām un ierobežojot kafejnīcu un restorānu darbību, redzams, ka iedzīvotāji ir spiesti daudz biežāk gatavot mājās. Šie paši ierobežojumi ietekmējuši arī ražotājus - apturētas produktu piegādes programmā "Skolas auglis" un arī sabiedriskās ēdināšanas uzņēmumiem.

"Meklējām veidus, kā vairāk piedāvāt vietējos produktus mūsu pircējiem. Ekonomisti ir aprēķinājuši - ja 20% importēto produktu aizstātu ar vietējiem, tie būtu 200 miljoni gadā. Latvijas ekonomikā tas ir, manuprāt, diezgan iespaidīgs skaitlis," pauda Blūms. Uzņēmums mudinājis pircējus izvērtēt iespējas biežāk iegādāties vietējos produktus, tādējādi atbalstot grūtībās nonākušus Latvijas ražotājus, un Blūms pauda cerību, ka izvēle par labu vietējiem produktiem būs paliekoša tendence.

Arī SIA "Dimdiņi" valdes priekšsēdētājs Oskars Brediks atzina, ka, reaģējot uz pircēju paradumu maiņu, uzņēmums sācis piedāvāt produktus mazākos iepakojumos un par mazāku cenu, lai tos varētu atļauties pircēji, kuru ienākumi samazinājušies. 

Ražošanas procesu "Dimdiņos" viļņveidīgi ietekmējuši vīrusa uzliesmojumi, kas skāruši uzņēmuma darbiniekus un attiecīgi arī ražošanu un piegādes. Kaut arī sadarbības partneri bijuši saprotoši, šīs situācijas uzņēmumam likušas aizdomāties par iespējām uzlabot ražošanas efektivitāti un produktivitāti un meklē iespējas investēt ražošanas procesos, atzina Brediks, piebilstot, ka globālā situācija likusi valstij attīstīt dažādus atbalsta mehānismus ražošanai un attīstībai. 

Tiesa, Šuvajevs brīdina, ka valsts izvērstais atbalsts privātajam sektoram var tikt vērtēts divējādi. "Mēs pēdējo gadu esam bijuši spiesti ļoti tuvināt valsts atbalstu privātajam sektoram, un es neuzskatu, ka tas ir kaut kas kritizējams, bet šobrīd

ne tikai Latvijā, bet arī globāli varam novērot, ka privātais sekotrs kopumā kļūst aizvien atkarīgāks no dažāda veida valsts abalsta formām.

Jautājums ir – kā tas izskatīsies nākotnē, cik lielā mērā privātais kapitāls jau kļūs fundamentāli atkarīgs no valsts atbalsta. Viens no lielajiem politiskajiem un sociālajiem izaicinājumiem ir pārliecināties, ka nākotnes politika un veids, kā privātais kapitāls izmanto valsts atbalstu, ir, pirmkārt, demokrātiski noteikts un tiešām ir sabiedrības interesēs, lai nav tā, ka ir kaut kādas privātas interešu grupas, kas savā ziņā uzurpē valsts atbalstu caur konkrētiem lobijisma kanāliem," uzsvēra sociālantropologs. 

Brediks piekrita, ka valsts atbalsts var kļūt par riskantu tematu, ja tas koncentrējas šauras interešu grupas rokās vai privātais sektors bez tā vairs nespēj eksistēt, taču iebilda, ka ļoti būtiski šo jautājumu skatīt ne tikai Latvijas, bet arī Eiropas un pasaules mērogā, jo mums jākonkurē ar ārvalstu ražotājiem. 

Inflācijas vietā - stagnējoša deflācija? 

Komentējot prognozes par gaidāmo cenu lēcienu, kad dzīve atgriezīsies vecajās sliedēs, "Rimi Latvia" pārstāvis atzina, ka uzņēmums jau ir saņēmis vairāku ražotāju iesniegumus paaugstināt cenas piena produktiem, vistas gaļai un precēm, kurām biržā cena kāpj.

"Cenu pacēlumi atevišķās preču kategorijās tuvojas, jā.

Prognozēt, cik tālu un kādā virzienā tas ies rudenī, neņemos, bet esam sākuši izvērtēt pieprasījumus cenu palielināšanai," atzina Blūms. 

Šuvajevs gan ir skeptisks pret ekonomistu prognozēm par inflāciju. "Pieļauju, ka īstermiņā tiešām būs kaut kāds cenu kāpums, bet mans novērojums ir, ka ekspektācijas vai gaidas par inflāciju ir lielā mērā saistītas ar ASV politiku un fiskālajiem stimuliem, par kuriem ir lēmusi Džo Baidena administrācija. Tas atspoguļojas arī eiro vērtībā. Runājot par Eirozonu, mums jāatceras, ka pēdējos 10 gadus esam vairāk pavadījuši deflācijas nevis inflācijas iezīmē.

Ja skatāmies izlaides starpību vai materiālo bagātību, kas būtu tikusi radīta, ja nebūtu notikusi pandēmija, Eirozonas fiskālā atbilde ir nesamērīga un neatbilst izlaides starpības apmēram.

Ja vien nenotiek kaut kāds papildus fiskālais stimuls šovasar, par ko varētu lemt Eiropas Savienība, es neredzu pamatu runāt par inflācijas nostiprināšanos ilgrtermiņā, drīzāk pretēji – par stagnējošu deflāciju," sacīja Šuvajevs.

Vai visi gribēs atgriezties "vecajā dzīvē"?

"Punkts, par kuru mēs pārāk maz runājam šobrīd, ir atgriešanās process – vai tas būs spontāns vai kaut kādā mērā vadīts? Ir skaidrs, ka šī atgriešanās nebūs vienmērīga – būs cilvēki, kas ir ļoti labi pieraduši esošajā stāvoklī strādāt, patērēt un darboties, un kuri nemaz nevēlēsies atgriezties iepriekšējā ritmā, un kuriem līdz ar to būs palielināts psihoemocionālais risks, kas var pārvērsties vēl daudz lielākā sociālajā spriedzē. Tas ir jautājums, par ko jādomā ne tikai publisku diskusiju, bet arī politiskā līmenī," brīdina Šuvajevs.