Īslandes amazone: feminisms un klimata pārmaiņas melnā humora mērcē (4)

Nupat 22. aprīlī aizvadījām Zemes dienu, kad visā pasaulē notiek dažādas akcijas un pasākumi, lai palielinātu cilvēka izpratni par Zemes dabisko vidi. Tikko aizvadītas arī talkas, un esmu drošs, ka katram no mums tagad smeldz muskuļi, bet plaukstas izraibinājušas grābekļa kāta uzrīvētās tulznas. Pirms tam vēl bija Zemes stunda, kad visu pasauli uz veselu stundu ietina tumsa, ļaujot zemeslodei no mums atpūsties kaut uz mazu mirkli. 

Visus šos pasākumus un centienus vislabāk vainagot ar veģetārām vakariņām, glāzi ekoloģiska sarkanvīna un kādu labu filmu par dabu, klimata pārmaiņām, piemēram, Islandes, Francijas un Ukrainas 2018. gada kopražojuma, režisora Benedikta Erlingsona filmu “Īslandes Amazone” (Woman at War), kas tagad arī skatāma LMT Viedtelevīzijā.  

NOSKATIES FILMAS KACEKLI:

Uzreiz jāpiemin, ka šī lieliskā un patiesi izklaidējošā filma saņēma Eiropas Parlamenta (EP) LUX Kino balvu un savā pirmizrādē krietni vien izsmīdināja Kannu kinofestivāla apmeklētājus. Bet, par ko ir runa? 

Filmas galvenā varone ir 50 gadu veca Īslandes iedzīvotāja, veiksmīga kora diriģente un vispār – stipra un neatkarīga sieviete Hatla, kurai ir kāds neparasts hobijs, proti, viņa bojā elektrolīnijas, lai sabotētu vietējo alumīnija rūpnīcu, kas maitā Īslandes dabu un veicina globālo sasilšanu un klimata pārmaiņas. Uzņēmums taisās parakstīt līgumu ar Ķīnu, kas ļautu paplašināt ražošanu. Medijos jau tiek runāts par organizētu vides aktīvistu grupu, kas nodarbojas ar šiem nedarbiem, tomēr nevienam nav zināms, ka aiz tiem slēpjas viena šķietami ikdienišķa sieviete.  

Filma nebūs filma, ja nebūs sarežģījuma. Šoreiz sarežģījums izpaužas ukraiņu meitenītes Nikas veidolā, kuru attiecīgās instances beidzot atļauj Hatlai adoptēt. Hatla nonāk dilemmas priekšā: turpināt sabotāžu, kas var beigties ar ieslodzījumu, vai mest ieročus pie malas un doties uz Ukrainu, lai audzinātu karā cietušo meitenīti. 

Filmā cieši savijušās divas mūsdienās ļoti aktuālas tēmas – klimata pārmaiņas un feminisms, tomēr tas viss ieskauts melnā humora plēvē, padarot filmu ļoti viegli skatāmu, izklaidējošu, kas tomēr arī veicina kritisko domāšanu.

Jāuzsver, ka šī filma tomēr ir mākslas filma, brīžiem pat fantastisks gabals, kad ļaunie rūpnīcas pārstāvji un politiķi, rokas berzēdami, plāno, kā pēc iespējas vairāk nopelnīt un iznīcināt Īslandes dabu, kamēr mesijai līdzīgā Hatla viena pati stājas pretī ļaunumam, spridzinot Īslandes elektrības līnijas. Tieši tāpēc veselīgi to uztvert vairāk kā metaforu jeb mazā cilvēka cīņu ar milzīgu korporāciju un sistēmu. 

Melnais humors, izcilie muzikālie iespraudumi, kas lieliski saspēlējas ar filmas dramatiskajiem kāpumiem un kritumiem, Īslandes neatkārtojamās dabas ainavas un neparedzētie notikumu pavērsieni patiesi šo filmu padara par lielisku pusotru stundu garu nodarbi kādā laiskākā svētdienas vakarā.  

Ja dokumentālā filma “Seaspiracy” daudzus šokēja, parādot to, kas mūsdienu informācijas laikmetā lielai daļai zinātkārāku cilvēku sen jau bija zināms, tad šis gabals izklaidēja, ļaujot domāt, ka arī mēs, katrs mazais cilvēks, varam paveikt lielas lietas par spīti tam, ka mūsu priekšā stāv sistēma, korporācijas, bagātāki cilvēki, varenāki cilvēki utt. Mēs katrs, sieviete vai vīrietis, varam nomest kaut kādas sabiedrības uzspiestās važas un noteikumus un veidot savu dzīvi tā, kā mēs to vēlamies. Dzemdēt nav obligāts sievietes pienākums ne 30, ne 50 gadu vecumā; sabotēt rūpnīcas vienatnē ar loku un bultām nav tikai vīrieša spēkos; katrs no mums var iestāties klosterī vai pārvākties uz dzīvi mežā; katrs no mums var mīlēt tā dzimuma cilvēku, uz kuru rāda sirds; katrs no mums ir brīvs.

Jā, šī filma nemoralizē un nespiež mums mudīgi šķirot atkritumus, pārstāt ēst gaļu vai doties protestēt pie tuvākās rūpnīcas. Šī filma iedvesmo uz drosmīgākām izvēlēm un ilgtspējīgāku dzīvi.

Raksts tapis sadarbībā ar "LMT Viedtelevīziju".