Mēs varam būt laimīgi, ka mums ir pašiem sava jūra. Kaut arī neesmu no tiem, kurus jūra sauc ciemos ik nedēļu, taču pienāk tās dienas, kad tā neapzināti vilina. Pievelk jūras šalkoņa, dzestrais vējš un, tuvojoties vasarai, tā vien gribas novilkt apavus, ar plikām pēdām sajust vēsās smiltis un sazemēties.

Klāt pavasaris, un pirmie atpūtnieki jau redzami sauļojot bālo ādu, noslēpušies kāpās, lai tas aukstais ziemeļu vējš neizpūš visu siltumu no miesas. Arī zosāda nav iemesls, lai atliktu un gaidītu to brīdi, kad termometra stabiņš rādīs +25 grādus.

Nogulēt stundām zem saules stariem man nav pacietības. Reizēm šķiet, ka nekā garlaicīgāka uz pasaules nav, un zinu, ka es neesmu tāda vienīgā. Tāpēc piedāvāju, tā sakot, apvienot patīkamo ar lietderīgo – doties pie jūras, lai ne tikai pagulētu, bet arī izietu kādā nelielā pārgājienā. Iespējams, kāds no kompānijas vēlas tikai gulēt, bet kāds cits tajā pašā laikā var sakrāt dienas soļu normu.

Komentāri (1)
CopyLinkedIn Draugiem X