6 vēsturiski cilvēki, kuriem bija slepenas, šifrētas dienasgrāmatas (1)

Beatrise Potere 

iemīļotā bērnu grāmatu autore Beatrise Potere (1866–1943) ir slavena ar tādām savām grāmatām kā, piemēram, “Stāsts par Trusīti Pēterīti”. Tomēr viņa no 15 līdz 30 gadu vecumam arī rakstīja dienasgrāmatas, turklāt pašas izgudrotā kodā. Lai arī Potere nekad neatklāja, kāpēc izgudrojusi kodu, viņas biogrāfe Linda Līra domāja, ka tas ir viņas stingrās audzināšanas un vēlmes izteikties brīvāk dēļ. 

Vēlāk izrādījās, ka Poteres tekstus ir ļoti grūti atšifrēt. Pēc viņas nāves viņas darbu cienītājs Leslijs Linders pavadīja teju piecus gadus, cenšoties atšifrēt viņas dienasgrāmatas, tomēr bez panākumiem. Beigu beigās viņš pamanīja, ka kādā dienasgrāmatas lapā ir minēts skaitlis 1793 un 16 ar romiešu cipariem (XVI). Viņš saprata, ka šie abi skaitļi ir saistīti ar Francijas karali Luiju XVI, kuru 1793. gadā giljotinēja. Tas ļāva atšifrēt blakus esošo vārdu kā “eksekūcija”. 

Pēc tam Linders relatīvi ātri spēja “atkost” pārējo Poteres šifru. Dienasgrāmatās Potere aprakstīja detaļas par savu ikdienas dzīvi, piemēram, citu cilvēku sarunas.

Franklins Rūzvelts

Kā jau ir ar visiem ASV prezidentiem, arī detaļas par Franklina D. Rūzvelta (1882-1945) dzīvi ir rūpīgi vāktas un kolekcionētas. Tomēr kāda daļa no viņa personīgās dzīves joprojām ir palikusi noslēpumaina – daļa no viņa privātās dienasgrāmatas, kuru viņš slepenā šifrā rakstīja aptuveni 20 gadu vecumā.

Pētniece Nona Ferndone šo šifrēto dienasgrāmatu atklāja 1970. gadā un padalījās ar to ar citiem kriptogrāfiem. Viņa atšifrēja kodu, kad bija sapratusi, ka Rūzvelts noteiktus burtus aizstājis ar citiem burtiem.

Atšifrējums tika apstiprināts 1972. gada janvārī, plašākai sabiedrībai atklājot nianses par Rūzvelta dzīvi un mīlas lietām.

Semjuels Pepijs

Semjuels Pepijs (1633-1703) ir viens no pazīstamākajiem dienasgrāmatu rakstniekiem Anglijas literatūras vēsturē. Tiesa, viņa dienasgrāmatas publicētas tika tikai vairāk nekā gadsimtu pēc viņa nāves.

Viņa hronikas par dzīvi 17. gadsimta Londonā, to skaitā detaļas par mēri no 1665. līdz 1666. gadam, kļuva par ļoti nozīmīgu avotu vēlākā laika vēsturniekiem, tomēr paša dienasgrāmatu autora dzīves laikā dienasgrāmatu saturs bija ļoti privāts.

Pepijs savas dienasgrāmatas rakstīja, izmantojot stenogrāfijas formu, kuru izgudroja stenogrāfs Tomass Šeltons. Lielākajai daļai cilvēku Pepija dienasgrāmatas izskatījās pēc mistiska koda, ar kura palīdzību viņš paslēpis savas privātās dzīves noslēpumus.

Pepijs bija tik ļoti iemīļojis rakstīt šifrā, ka pat izgudroja arī citiem lietojamus šifrus. Beigu beigās viņš pārtrauca rakstīt dienasgrāmatas, jo viņam strauji pasliktinājās redze, tiesa, viņš nekļuva akls, no kā ļoti baidījās. Viņa dienasgrāmatas saturs tika atšifrēts 19. gadsimta sākumā un pirmo reizi tika publicēts 1825. gadā.

Čārlzs Veslijs

Čārlzs Veslijs (1707-1788) bija angļu metodists un plašāk zināms ar tūkstošiem himnu, kuras sarakstīja. Viņš arī bija kāda cita darba autors, kura apjoms bija vairāk nekā tūkstoš lappušu. Tās bija viņa dienasgrāmatas. Tās bija sarakstītas slepenā šifrā, kas palika neatšifrēts 270 gadu.

Profesors Kenets Ņūports, kurš iepriekš bija strādājis ar Veslija reliģiskajiem tekstiem, beigu beigās dienasgrāmatas atšifrēja.

Veslijs četrus sprediķus bija pārrakstījis šifrā, kas bija līdzīgs tam, ko viņš izmantoja savās dienasgrāmatās. Ņūports pavadīja teju desmit gadu, pārrakstot Veslija dienasgrāmatas un, pateicoties savām zināšanām par sprediķu izcelsmi, viņš spēja kodu atšifrēt.

Kad kods bija atšifrēts, Veslija dienasgrāmatas atklāja ieskatu viņa attiecībās ar brāli Džonu, kā arī reliģiskus strīdus un citas lietas. Jāpiemin, ka arī Džons rakstīja šifrētu dienasgrāmatu.

Ludvigs Vitgenšteins

Ideja par slepenu valodu, kuru saprast spētu tikai persona, kura to radījusi, bija filosofa Ludviga Vitgenšteina (1889-1951) darbos sastopams koncepts. Viņam ar to arī bija personiska pieredze.

Ludvigs izveidoja pats savu slepenu kodu, kuru izmantoja savās dienasgrāmatās, kuras rakstīja, kalpojot Austrijas armijā Pirmā pasaules kara laikā. Šifru viņš sāka izmantot 1914. gada augustā, lai citi kareivji nevarētu izlasīt viņa privātās piezīmes. 1960. gadu laikā viņa dienasgrāmatas atšifrēja divi pētnieki, kuri saprata, ka Vitgenšteins bija apgriezis otrādi alfabēta burtus, lai radītu savu šifru.

Olga Romanova

Olga Romanova (1895-1918) bija Krievijas pēdējā cara Nikolaja II vecākā meita. Dienasgrāmatu viņa sāka rakstīt 1905. gadā un to darīja vairāk nekā desmit gadu.

Kā jau jauna sieviete, viņa meklēja veidu, kā savas privātās lietas un domas paturēt slepenībā, tāpēc viņa izmantoja šifru, lai pierakstītu to vīriešu vārdus, kas viņai īpaši patika. Dažreiz Romanova izmantoja vīriešu iesaukas, nevis īstā vārda iniciāļus. Visbiežāk viņa izmantoja šifru, lai rakstītu par savām jūtām pret Pāvelu Voronovu, kurā viņa bija iemīlējusies un kuru cerēja apprecēt. Viņš tomēr saderinājās ar citu.

Romanova pārtrauca rakstīt dienasgrāmatu, kad viņas tēvam tika pavēlēts atteikties no troņa 1917. gadā. Pēc gada viņa ar visu savu ģimeni tika noslepkavota. Pēc viņas nāves dienasgrāmatas tika saglabātas līdz ar citiem ģimenes dokumentiem. Beigu beigās tās tika nodotas pētnieku rokās.

Pētniece Marija Zenļaničenko pamanīja, ka dienasgrāmatās atkārtojas dažādi iniciāļi, kas apzīmē dažādus cilvēkus, un spēja noskaidrot to identitātes. Vēlāk dienasgrāmatas tika pārtulkotas angļu valodā un 2013. gadā publicētas.