Pēc pašizolācijas runā dāmas: Krūšturi ir lāsts! Nost ar krūšturu nēsāšanu! (14)

"Guardian" apkopojis vairāku sieviešu viedokļus par to, kāpēc viņas ikdienā vairs nevēlas nēsāt krūšturi!

Pašizolācija mani ir atbrīvojusi no krūštura 

"Septiņdesmitajos gados es biju pusaudze, un tolaik ātri vien pārvērtos par pārliecinātu feministi. Man visu laiku ir licies, ka krūšturi ir šausmīgi neērti. Patiesībā es tos sāku valkāt tikai 2018. gadā, kad atgriezos darbā. Pārliecības trūkums, kas bieži pārņem sievietes sešdesmit gadu vecumā, neļāva man uzdrošināties doties sabiedrībā bez krūštura. Pandēmija mani ir atbrīvojusi no krūštura, jo nav jādodas uz darbu. Es šaubos, ka to valkāšu atkal." (Džekija, rakstniece, Lielbritānija)

Krūšturi šķiet nesaudzīgi pret ķermeni

"Krūšturis ar lencītēm bija mans ikdienas apģērbs. Bet viss mainījās pandēmijas dēļ. Es zaudēju darbu un, lai neiegrimtu depresīvās domās, nolēmu šo laiku izmantot trenējoties. Kļuvu par personīgo treneri sev. Loģiski, ka lencīšu krūšturi aizstāju ar sporta krūšturi aizvien biežāk, līdz pieķēru sevi, ka vairs nevēlos vilkt parasto krūšturi ar stīpām, āķīšiem un lencītēm.

Tagad, uz to skatoties, man liekas, ka tas ir ļoti nelabs veids, kā izturēties pret savu ķermeni.

Pašizolācijas laikā es krūtīs sataustīju bumbulīti. Par laimi, tas nebija nekas nopietns, bet, sēžot un gaidot rezultātus, sapratu, ka kādai citai var nepalaimēties kā man. Šī diezgan biedējošā pieredze vēl vairāk pastiprināja manu pārliecību par krūšu veselību, un es turpināšu izturēties pret tām saudzējoši un gādīgi." (Gabriela, privātā trenere, Lielbritānija)

Nebaidies, gravitācijai nav tik liela ietekme

"Es nevalkāju krūšturi, kad esmu mājās vai strādāju savā studijā.

Pirms gada teicu: ja šī pandēmija turpināsies kādu laiku, krūtis būs man līdz jostasvietai! 

Bet gravitācijai nav bijis tik krass efekts, kā es baidījos." (Anonīma, Skotija)

Ņemot vērā manas valsts kultūru, krūšgali radītu postījumus

Pandēmijā esmu atteikusies no krūšturu nēsāšanas mājās un valkāju tos tikai tad, kad izeju ārā. Es vēlētos, lai krūšturi vispār nebūtu vajadzīgi, taču, ņemot vērā Šrilankas salas kultūru,

krūšgali izraisītu īstus postījumus -  automašīnu avārijas un varbūt pat sūdzības parlamentam. Tas ir interesanti, jo pirmskoloniālisma vietējo sieviešu fotogrāfijās redzamas sievietes ar kailām krūtīm.

Par to, kā krūšu slēpšanas noteikumi ir integrējušies mūsu sabiedrībā, es bieži domāju. Krūšturi ir lāsts!" (Minala, dizainere un māksliniece, Šrilanka)

Iespējams, es tos vairs nekad nevalkāšu!

Krūšturu valkāšana man vienmēr šķitusi nekomfortabla. Ar krūti esmu izbarojusi trīs bērnus. Mans krūšu izmērs liedz pat sapņot par to, ka varētu nenēsāt krūšturi. Man turklāt ir polimastija jeb papildu krūts dziedzera veidošanās zem manas labās krūts. Tajā vietā parasti atrodas krūštura gumija.

Pandēmijā es atļāvos mājās nevalkāt krūšturi un jūtos daudz labāk.

Domāju, ka nekad vairs to nevilkšu." (Elēna, skolotāja, Vācija)

Pandēmija man lika saprast, ka krūtis nav viss!

Man ir ļoti mazas krūtis, praktiski to nav, tāpēc es nēsāju krūšturi, lai tās būtu vai, precīzāk, izskatītos, ka ir. Bet izolācija man lika apjaust, ka acīm redzams krūšu izmērs nav svarīgākais dzīvē. Zināt, kāds ir ieguvums, ja tev ir ļoti mazas krūtis? Tev visi cilvēki skatās acīs!" (Jana, grafiskā dizainere, Lielbritānija) 

Es baidos atgriezties pie ikdienas krūštura

"Strādājot mājās, ar lepnumu atteicos no krūštura nēsāšanas. Tagad esmu pārliecināta, ka manas 32FF (70 H) izmēra

krūtis ir sākušas kļūt stingrākas, jo tām ir nācies sevi turēt.

Es baidos atgriezties pie ikdienas krūštura nēsāšanas, kad atceros sāpes, ko tas man sagādāja. Lai nolādētas sabiedrības normas!" (Anonīma, Londona)

Es pārtraucu valkāt krūšturi musulmaņu pilsētā

"Es dzīvoju diezgan konservatīvā musulmaņu pilsētā Javas salā. Pirms pārcelšanās uz šejieni mani brīdināja, ka tiek uzskatīts par sociāli nepieņemamu, ja sieviešu krūtsgali izspiežas caur drēbēm.

Es uzcītīgi valkāju krūšturi pat +35 grādu karstumā. Izolācijā es atteicos no krūštura, un mani baida doma, ka atkal to nāksies vilkt..."

(Sidneja, skolotāja un rakstniece, Indonēzija)