Žurnālisti šodien vairs nevar būt “nekronētie demokrātijas karaļi”, kā viņus devēja 19. gadsimta beigu britu žurnālists Viljams Tomass Steds. Viņiem ir jāmācās novilkt skaidru līniju starp vienkāršām politiskām domstarpībām un draudiem pamatbrīvībām, no kurām atkarīgs viņu darbs.

Tajā pašā laikā mediju auditorija mācās pieņemt, ka mediju izvērtēšana ir komplekss izaicinājums - kāds konkrēts medijs var būt objektīvs, tomēr tas var nebūt neatkarīgs un tā īpašnieks var mainīt pastāvošo kārtību pēc savām iegribām. Kā to raksturojis britu vēsturnieks Timotijs Gertons Ešs, var būt pieņemami, ja laikraksts piekopj “caurskatāmu vienpusību”, piemēram, ja medijs pieder sociāldemokrātiskam īpašniekam, ir normāli, ka tas interpretē ziņas no sociālistiska skatu punkta, ja vien šāda kārtība ir nepārprotami skaidra arī laikraksta auditorijai.

Visacīmredzamākie draudi preses brīvībai pasaulē rodas autoritāros režīmos, daļa no kuriem pie jauniem preses ierobežošanas pasākumiem ķērusies Covid-19 pandēmijas laikā, nevēloties pieļaut, ka mediji ziņo par politisko līderu neveiksmēm epidēmijas apkarošanā. Piemēram, Ungārijā, kura RSF preses brīvības indeksā no 89. vietas pagājušajā gadā šogad noslīdējusi uz 92. vietu pasaulē, valdība medijiem draudēja ar saukšanu pie atbildības par “stāšanos ceļā” tās centieniem cīņā ar Covid-19 epidēmiju. Tajā pašā laikā Ungārijas ārstiem un medmāsām tika aizliegts sniegt informāciju neatkarīgajiem žurnālistiem.

Autoritārie režīmi aktīvi izmanto arī mazāk acīmredzamas tehnikas mediju plurālisma ierobežošanai. Tie vairs neizvieto valsts sektora reklāmas (kuru apjoms pandēmijas laikā ir tikai pieaudzis) medijos, kas kritizē režīmu. Tie arī mudina režīmiem draudzīgus uzņēmējus iegādāties medijus. Tā tas notika Turcijā, kur celtniecības nozares oligarhi, kas guva labumu no nesenā būvniecības buma, tagad atmaksā politisko parādu prezidentam Redžepam Tajipam Erdoganam, pārpērkot neatkarīgos laikrakstus.

Komentāri (2)
CopyLinkedIn Draugiem X