Covid-19 teritorija ⟩ Cīņa līdz pēdējam (2)

Ausīs griezošais klepus un mūsu skatam pavērtie novājinātie līdzcilvēku ķermeņi, kas neatlaidīgi pretojas vīrusa spiedienam ir dvēseli plosoši. Kas tāds, ko nenovēlētu pat savam ļaunākajam ienaidniekam. Jo cīņā ar vīrusu taisnība nepastāv un tās noteikumi nav mūsu kontrolē.

"Mēs neviens tam nebijām gatavi," atceras infektoloģe. "Nekad neiedomājos, ka savā dzīvē kaut ko tādu varētu pieredzēt."

Var tikai apbrīnot ārstus un pārējo ārstniecisko personālu, kuri dienu dienā spēj atmest pie malas savas ikdienas rūpes un doties uz frontes līniju, lai pašaizliedzīgi turpinātu aizstāvēt citus cīņā ar neredzamo ienaidnieku. 

Normalitātes gaidās

Slimībai pamazām atkāpjoties un vakcinācijas tempiem sasniedzot arvien cienījamāku līmeni, koronavīrusa izraisītā slimībā zaudē savu vadošo lomu gan ziņu portālos, gan arī mūsu ikdienas sarunās. Tomēr līdz brīdim, kad tā kļūs vien par vēsturisku atzīmi, ir ejams tāls ceļš.

"Ir bijuši neskaitāmi pacienti, kas nekur neiet, guļ savā dzīvoklī, savā gultā un dabū šo Covid. Nav tāda argumenta, ka "es nekur neeju un dzīvoju vienmuļu dzīvi". Tas nestrādā.

Cilvēki nav jāšķiro – ir jāvakcinējas visiem!"

uzsver Mironovska, norādot, ka tikai vakcinējoties mēs varam pasargāt savus tuvākos un līdzcilvēkus. 

"Es esmu šausmās par to, kas notiek ar bērniem. Nemācīties skolā ir kas ārprātīgs, arī tāpēc mums ir jāvakcinējas ar steigu. Mums vajag, lai būtu normāla un gudra sabiedrība. Ir jāstimulē, jāmācās, ir jāvirzās uz priekšu, jāliek kopā galvas, nevis jāmeklē vainīgie. Jādomā par nākotni, par progresu."

Lai spētu reflektēt un gūt mācības no tā, kas pagājis, vispirms nepieciešams to pārvarēt un caur konstanto laika gājuma prizmu jaunā gaismā izvērtēt mūsu kļūdas, sasniegumus un emocionālo fonu. Šāds brīdis pienāks arī pandēmijas kontekstā, un tikai mēs paši spējam ietekmēt tā ierašanās tempu un darīt visu, lai mazinātu tās atstāto nospiedumu. 

Galerija: viena diena Vidzemes slimnīcā Valmierā