No Romas impērijas līdz mūsdienām – kā attīstījušās ugunsdrošības tehnoloģijas

Pirmās ugunsdzēšanas patruļas izveidi piedēvē Senās Romas politiķim un ģenerālim Markam Licinijam Krasam. Tajā esot bijuši 500 vīri. Tiesa, viņi pie dzēšanas darbiem esot ķērušies tikai tad, kad Krass vienojies ar īpašnieku par ugunsdzēsēju pūliņu apmaksu. Tikmēr imperators Nērons esot izveidojis “valsts nodrošinātu" ugunsdzēsēju brigādi, sauktu “Vigiles”. Tā dalījās septiņas vienībās, un katrā bija 100 cilvēku. Tiesa, pulka dzēšanas aprīkojums bija visai primitīvs - spaiņi, cirvji un ūdens izsmidzināmais aparāts.

Tuvojoties mūsu glābēju svētku dienai un par godu TV seriāla "Čikāga liesmās" jaunajai 9. sezonai, kanāls FOX ir sagatavojis ieskatu ugunsdzēsības vēsturē un tās attīstībā gan Latvijā, gan visā pasaulē līdz pat mūsdienām.

Kur koka apbūve, tur liesmas

Viduslaikos pilsētu būvniecības tendences noteica lētais un viegli iegūstamais būvmateriāls - koks, kas kopā ar blīvu apbūvi un pieaugošo pilsētu iedzīvotāju skaitu palielināja ugunsnelaimju risku. Līdzīga situācija bija arī Rīgā.

Samērā ilgi ar ugunsgrēkiem iedzīvotāji cīnījās paši, taču vairāki lieli uguns postījumi lika aizdomāties par organizētas liesmu dzēšanas brigādes izveidi.

1666. gadā notikušais Lielais Londonas ugunsgrēks stimulēja būtiskus uzlabojumus ugunsdzēsībā. Proti, briti sāka būvēt ļoti vienkāršas ugunsdzēsēju mašīnas. Šie manuālie pumpji uz riteņiem, kurus darbināja vismaz divi cilvēki, varēja izšļākt līdz pat 605 litriem ūdens minūtē. Otrkārt, sāka parādīties pirmās organizētās brigādes.

1672. gadā nīderlandiešu mākslinieks Jans van der Heidens radīja pirmo ugunsdzēsēju šļūteni – darinātu no ādas un misiņa.

"Spaiņu brigādes” kā glābēji

Tikmēr ASV 17. gadsimta beigās ēku īpašniekiem mājās bija jātur spaiņi, uz kuriem rakstīti viņu vārdi. Likumā bija noteikts, ka iedzīvotājiem pašiem šie spaiņi jāiegādājas un jāuztur darba kārtībā. Piemēram, Ņujorkā mājsaimniecībā vai uzņēmumā nepieciešamais spaiņu skaits bija noteikts atkarībā no ugunsnedrošības pakāpes. Maizes cepējiem vajadzēja trīs spaiņus, bet brūvētājiem – sešus.

Ugunsgrēkus dzēsa tā dēvētās “spaiņu brigādes”, kuras parasti veidoja divas cilvēku rindas, kas sastājās no ugunsnelaimes vietas līdz pilsētas akai. Jāteic, ka šāda dzēšana ne vienmēr bija efektīva, tāpēc situāciju krietni atviegloja sūkņu izgudrošana.

Uzlabo būvniecības noteikumus, izveido ugunsdzēsēju brigādes

Rīgā 17. gadsimta 60. gados norisinājās viens no postošākajiem ugunsgrēkiem pilsētas vēsturē, tādējādi atkal aktualizējot drošas būvniecības nepieciešamību. 1701. gadā tika izdots Pētera I dekrēts par koka apbūves aizliegšanu. Tam sekoja vēl viens dekrēts, kas apstiprināja karavīru iesaistīšanu liesmu dzēšanā.

Zīmīgi, ka šie dokumenti sniedza nozīmīgu artavu ugunsdzēsības attīstībā Latvijā - 1721. gadā cars Rīgā nodibināja kara ugunsdzēsēju brigādi, ko apgādāja ar laikmetam atbilstošu tehniku. Šī organizācija pastāvēja līdz pat 1855. gadam.

19. gadsimtā – tehnoloģijas sāk atvieglot cīņu ar uguni

19. gadsimtā ugunsdrošības joma piedzīvoja vairākus uzlabojumus – vairāki no tiem dzima Apvienotajā Karalistē. Tā 1813. gadā kapteinis Džordžs Manbijs izgudro ugunsdzēsības aparātu – vara cilindru ar 11 litru tilpumu, kas izmantoja gaisa spiedienu, lai ar cauruli izsmidzinātu potaša (kālija karbonāta) šķīdumu uguns dzēšanai. Jau 1829. gadā Londonā parādījās ar tvaiku darbināms ugunsdzēšamais aparāts. Tikmēr 1852. gadā Bostonā izgudroja ugunsdrošības trauksmes sistēmu, kas attīstoties ir nu jau kļuvusi par ierasto ugunsdrošības trauksmes pogu.

Arī Latvijā viss virzījās uz priekšu - 1829. gadā Jelgavā izdeva pirmos Ugunsdrošības noteikumus. 1853. - 1856. gados pēc Krimas kara visā Krievijā un arī Rīgā nodibināja policijas ugunsdzēsēju komandas. Pašu pirmo, skaitliski nelielo glābšanas komandu izveidoja Dinaburgā jeb Daugavpilī.

Nozīmīgs solis Latvijas ugunsdzēsības attīstībā bija lielais ugunsgrēks Rīgā, Maskavas priekšpilsētā 1864. gada vasarā. Tādēļ 1865. gadā nodibināja pirmo brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrību, proti, Rātslaukuma brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrību. Šī brigāde 17. maijā pirmo reizi organizēti devās uz negadījumu tagadējā Brīvības ielā un sekmīgi nodzēsa ugunsgrēku. Biedrība vāca ziedojumus, iegādājās nepieciešamo aprīkojumu, organizēja apmācības un izveidoja četras nodaļas. Kopš 1995. gada 17. maiju uzskata par Latvijas vienotā ugunsdzēsības dienesta sākumu.

Spēkratu ieviešana katrā ugunsdzēsēju vienībā

20. gadsimtā glābēju dienesti kļuva par profesionālākām brigādēm, jo aktuāli bija ar ķīmiskām vielām saistīti ugunsgrēki. Pakāpeniski visur, arī Rīgā, zirgu vilkto tehniku nomainīja ārzemēs ražotie jaunie automobiļi. Tie bija inovatīvi, jo viens dzinējs darbināja gan spēkratu, gan ūdens sūkni.

Jau pagājušā gadsimta 30. gados pieauga pieprasījums arī pēc moderniem kravas auto. 1940. gadā Rīgas dienestiem jau bija ap 60 automobiļu, kā arī gandrīz katra biedrība bija iegādājusies ne vienu vien spēkratu. 50. gados Latvijas laukos galveno glābēju komandu pamatu veidoja brīvprātīgo ugunsdzēsēju vienības. Jāpiebilst, ka līdz Pirmajam pasaules karam Latvijā darbojās vairāk nekā 90 šādas biedrības. Viena no pirmajām - Jelgavā - pastāv arī šodien.

Dūmu detektors, iespējams, viens no svarīgākajiem 20. gadsimta izgudrojumiem

Ugunsdrošība būtiska loma ir ātrai ugunsnelaimes novēršanai, un to palīdz paveikt dūmu detektori. Pirmo dūmu detektoru 1930. gadā izgudroja Šveices fiziķis Valters Jēgers, kurš īstenībā centās izveidot sensoru, kas atpazītu indīgu gāzi. Taču, aizsmēķējot cigareti, zinātnieks atklāja, ka viņa radītā ierīce spēj atpazīt dūmu daļiņas. Diemžēl tobrīd šādi detektori bija ļoti dārgi, tādēļ tie neguva komerciālu popularitāti.

Bija jāpaiet vēl 35 gadiem, līdz Stenlijs Benets Pītersons un Dveins Pērsals izstrādāja pirmo mājas lietošanas dūmu detektoru. Tas bija pietiekami lēts un efektīvs, lai ikviens to varētu atļauties. ASV jau kopš 1980. gada šai ugunsdrošības ierīcei jābūt katrā mājā. Latvijā šāda prasība ir spēkā kopš 2020. gada.

Ugunsdrošības nākotne – roboti un droni?

Tāpat kā citās jomās, arī ugunsdrošība ienāk automatizācija un roboti. Tā 2009. gadā “Segway” radīja ugunsdzēšanas robotu ar 180 kg smaga inventāra kravnesību, pārvietošanās ātrumu - 30 kilometriem stundā un spēju izšļākt ap 37 litriem ūdens sekundē. Savukārt pēdējos desmit gados aizvien vairāk ugunsdzēšanā sāk izmantot dronus, kas ar infrasarkano staru kamerām var identificēt mežu ugunsgrēkus un citas ugunsnelaimes.

Lai kādas būtu tehnoloģijas, kas attīstās jau tagad un vēl taps nākotnē, svarīgi, lai ikviens cilvēks arī pats ievērotu ugunsdrošību, neatkarīgi no viņa atrašanās vietas!