Mākslīgā intelekta un robotu attīstība drīzāk dos cilvēkam vairāk brīva laika un kvalitatīvāku dzīvi, nevis atņems iztikas līdzekļus.

Cilvēce robotizētas ierīces pazīst un izmanto jau vismaz vairākus gadsimtus. Vai tiešām no mašīnām būtu jābaidās?

Šādas runas nav nekas jauns. Tādas bijušas arī agrāk, piemēram, pagājušā gadsimta 50. un 60. gados. Toreiz gan tām piemita pozitīvāka noskaņa un cerība, ka līdz ar robotu atnākšanu mums vairs tik daudz nebūs jāstrādā. Taču šodien mēs strādājam tikpat daudz un varbūt pat vēl vairāk.

Vēsturiskā pieredze vedina uz diviem secinājumiem. Pirmais – maz ticams, ka roboti atstās cilvēkus bez darba. Drīzāk tie liks radīt aizvien jaunas darbavietas.

Otrais – inteliģentās mašīnas liks nopietni pārdomāt, vai vispār cilvēkam vajag tik daudz strādāt. Varbūt problēma nemaz nav tehnoloģijās, bet sabiedrības iekārtojumā plašākā mērogā. Proti, kāpēc pastāv uzskats, ka cilvēks savu eksistenci var attaisnot tikai ar strādāšanu? Tas vedina uz jautājumu, kā organizēt šo robotu izmantošanu tā, lai sabiedrība no tā iegūtu, nevis zaudētu.

Viens no risinājumiem paredz, ka roboti pieder privātpersonām un ar savu darbu pelna naudu saimniekam. Tas cilvēkam dod iespēju vairāk laika veltīt attiecībām, bērnu audzināšanai un jaunu iemaņu apguvei, vienlaikus nopelnot naudu. Otrs ceļš būtu kolektīvais īpašuma veids, kurā visai sabiedrībai kaut kādā mērā pieder naudu pelnoši un ekonomiku uzturoši roboti. No to gūtajiem līdzekļiem labumu gūtu visa sabiedrība.

Svarīgs jautājums globālajā ekoloģiskajā kontekstā ir par ražošanas apjomu. Vai tiešām aizvien jāpalielina ražošanas apjomi un jārada jaunas darbavietas, zinot, ka planētas resursi ir ierobežoti. Vai tiešām jātiecas pēc nemitīgas izaugsmes tikai tādēļ, ka visiem vajag darbavietas? Varbūt tieši robotizācija palīdzēs cilvēkiem saprast, ka dzīšanās pēc peļņas un īpašuma nav vienīgā un pareizākā dzīves jēga.

Komentāri
CopyLinkedIn Draugiem X