Kāpēc dzīvnieki ienāk pilsētās?

Zvērus piesaista viegli pieejama barība pilsētā

Ekologi rosina problēmas risināt loģiski: ja zvēriem un putniem nebūs pieejama barība, tad viņi nerausies iedzīvoties urbānājā vidē. Tātad: neatstāt viegli pieejamu kaķu un suņu barību, turēt aizvērtas miskastes. Amerikā, kur cilvēkiem dzīvi maitā grizlilāči, izvieto miskastes ar vākiem, kurus lāči nespēj atmūķēt. Pēc tam dažu gadu laikā kļuva gan mazāk lāču, gan sūdzības tika iesniegtas trīs reizes retāk. Kopš Vērmanes dārzā salika miskastes ar vākiem, visas vārnas pārcēlās turp, kur atrodas vaļējas atkritumu urnas.

Kad manā dīķī parādījās bebrs, zvanīju Ingmāram Līdakam. Viņš noliedza mēģināt zvēru notvert, tā varot palikt bez pirkstiem.

“Padari viņa dzīvi neiespējamu un dod iespēju aiziet!” teica Ingmārs. Tāpēc ļāvu visu dienu sunim riet uz bebru, un naktī, kad slapjais vaukšķētājs gulēja istabā, zvērs bija prom.

Un neviens sugasbrālis no tiem laikiem nav rādījies manu ābelīšu tuvumā. To pašu iesaka amerikāņu zoologi: “Ja redzat pie miskastēm koijotus, kliedziet, metiet ar akmeņiem, šaujiet ar peintbola šautenēm!” Viņiem piekrīt arī zoologs Vilnis Skuja:

Pēdējā laikā pasaules presē un sociālajos tīklos bieži parādās informācija, ka Vankūveras parkos pastaigājas lāči, Berlīnē dzīvo mežacūkas, bet Mumbajā – leopardi. Keiptaunā paviāni kā uz darbu dodas mieloties pie miskastēm un augļu dārzos. Drosmīgākie dodas uz virtuvēm un rakņājas pa ledusskapjiem. Bet, ja mielošanos kāds vēlas pārtraukt, pērtiķi nekautrējas iesaistīties kautiņā. Bieži vien paviāni iet bojā zem auto riteņiem vai no elektrotriecieniem. Ja šie dzīvnieki nebūtu izmirstoša suga, tad diez vai kāds īpaši bēdātos. Risinājumu nemeklētu. Tagad Keiptaunas dome pieņēmusi darbā cilvēkus, kas trenc pērtiķus prom no pilsētas, kā arī nepakļāvīgākos tvarsta un tad ved projām. Bet tas netraucē attapīgākajiem atgriezties kārē pēc viegli atrodama ēdiena.

Mežacūkas rokas parkos

Ja Latviju no mežacūkām nebūtu attīrījis Āfrikas cūku mēris, iespējams, mūs piemeklētu Eiropas pilsētu nepatikšanas: Berlīnē mežacūku bari dodas uz parkiem un dārziem, kur rakņājas, meklējot gardas saknītes un kukaiņu kāpurus. Cūku ieradums strauji mesties pāri ceļam, kad tās sabiedē automašīna, izraisījis daudzas avārijas, kurās cieš ne tikai dzīvnieks, bet arī cilvēki.

Bet nav tā, ka visi vācieši dusmotos uz cūkām, ir gana daudz tādu, kas rukšus piebaro, jo uzskata, ka cilvēkiem jāprot sadzīvot ar dabu un savvaļas zvēri šajās teritorijās dzīvojuši sen pirms cilvēkiem. Ja Latvijā diskutējam, šaut vai nešaut lūšus mežos, tad Vācijā tikpat kaismīgi strīdi ir par to, vai atļaut medīt mežacūkas apdzīvotās vietās. Spriežot pēc ierakstiem sociālajos tīklos, mežacūkas rosās arī Polijas un citu valstu pilsētās, un viedokļi, kā sadzīvot, dalās. Pašlaik Eiropas pilsētu pašvaldības medības pilsētās neatļauj, bet ierosina iežogot īpašumus un aizliedz piebarot mežacūkas.

Maskavā klaiņojošie suņi vizinās ar metro

Vai zinājāt, ka pašlaik Maskavā dzīvo apmēram 35 tūkstoši klaiņojošo suņu? Daudzi no viņiem piešāvušies braukt ar metro un pat zina, kurā stacijā izkāpt. Iespējams, viņi orientējas pēc smaržas, iespējams, atpazīst pieturu nosaukumus. Cilvēki tā pieraduši pie astainajiem metro pasažieriem, ka vairs pat neievēro tos. Šie suņi saprot, kur ir gājēju pārejas un kāds gaismas signāls luksoforā. Suņu bars zina, ka cilvēki visdrīzāk uzcienās mazu, smuku, žēlīgu sunīti, tāpēc tādus sūta ievākt ēdamo visam baram. Cilvēki ir iemīļojuši šos suņus, neliedz tiem pārtiku un siltu mitekli bargajās ziemās. Bezsaimnieka suņi ļoti labi piemērojušies dzīvei pilsētā un nemaz neilgojas pēc viena konkrēta saimnieka, urbānā vide ir gana laba dzīves vieta arī bez cilvēka pavadas galā. Citu sugu zvēriem šī sadzīvošana neizdodas tik harmoniski, bet tik un tā visā pasaulē valda tendence sadzīvot ar savvaļas dzīvniekiem, nevis šaut nost katru, kas kustas.

Aktīvi naktīs

Savvaļas dzīvnieki ir pamanījuši, ka daudz mierīgāk rosīties pa pilsētu ir naktīs, tad mazāk cilvēku un mašīnu, bet laternu gaismā labi var pamanīt ienaidnieku. Daudzi vārnveidīgie putni lido uz parkiem – krauķi, kovārņi, vārnas lielos baros nakšņo Rīgas centrā, kur ir gaišs un var laikus pamanīt kādu no lielajām pūcēm. Jauko dzīvi iztraucē tikai salūti. Bet cilvēkiem labāk naktīs parkos zem kokiem neklepot, var attapties gluži balts.

Pilsētās labi jūtas sikspārņi, jo laternu staru kūļos lidinās kukaiņi un zvēriņam garantētas veiksmīgas medības. Tumsas aizsegā pa miskastēm rosās caunas un lapsas, čāpo eži, neuzmanīgākos putnus, peles un žurkas aplasa pūces un lapsas.

Sugas, kas bez cilvēka nevar

Dzīvniekus, kas piemērojušies dzīvei kopā ar cilvēkiem, zoologi dēvē par sinantropajiem kustoņiem. Piemēram, mājas peļu izcelšanās vieta ir Irānas teritorija, pelēkās žurkas cēlušās no Dienvidķīnas, bet melnās – no Indijas. Atlika vien astaiņiem iekāpt kuģī un izplatīties pa visu pasauli tā, ka tagad nevienam pat neienāk prātā, ka ir bijuši laiki bez žurkām.

Zoologs Vilnis Skuja skaidro, ka cilvēku tuvumā parasti ierīkojas visēdāji jeb sugas, kas nav specializējušās tikai viena veida uzturā.

Piemēram, diez vai uz pilsētu pārcelsies medņi, kas ir ļoti tramīgi un ieraduši ēst tikai skujas, melleņu pumpurus, spilvju ziedus un dzērvenes. Urbānajā vidē var ienākt galvenokārt tie, kuri ēd daudz ko. Visēdājiem ir attīstītāks prāts, kas dod drosmi nogaršot dažādus produktus.

Ir dzīvnieku sugas, kas apmetas pilsētā uz dzīvi, un šis saraksts visu laiku pamazām papildinās: peles un žurkas, lapsas, mežapīles, gulbji, baloži, vārnveidīgie un kaijveidīgie putni, vistu vanagi, mežacūkas, bebri, stirnas, eži, vāveres un citi. Paredzams, ka mūsu pilsētās drīz ieradīsies arī šakāļi un Amerikas jenoti. Ventspils nomalē nereti parādās vilki. Pilsēta pievelk vairāku iemeslu dēļ: daudz iespēju atrast patvērumu un ēdienu, te ir drošāk, jo mazāk plēsēju un mednieku. Bet visbiežāk tas viss ir kompleksi un daudzie ieguvumi liek ignorēt bailes no cilvēkiem, mašīnām un trokšņiem.

Vēl ir tādi zvēri, kas iemaldās apdzīvotā vietā: visbiežāk tie ir jauni aļņi. Amerikā pilsētās, kur plaši mežaparki, savairojušies vietējo sugu brieži, kas izraisa autoavārijas, kurās bojā iet vairāk cilvēku nekā no plēsēju uzbrukumiem.

Kā regulēt zvēru un putnu skaitu pilsētā

Cilvēkiem patīk vērot zvērus un putnus pie savām mājām. Bet viņiem nepatīk, ja tie izplata slimības, apgrauž stādījumus, izvazā atkritumus vai uzbrūk kaķim, kur nu vēl cilvēkam vai viņa bērnam. Vienmēr šī sadzīvošana ar laiku izraisa problēmas. Piemēram, bebri pilsētas kanālā un upītēs daudziem ir pārsteigums un prieks. Bet Rīgas dārznieki nemitīgi cīnās atjautībā, lai pasargātu kokus un krūmus no asajiem, niezošajiem oranžajiem zobiem. Tik un tā bebru jaunuļi bez lielām pūlēm iespraucas pie stumbra starp metāla sētiņu spraišļiem vai ierokas pa apakšu. Bastejkalnā bebri iestaigājuši taku uz bergēniju stādījumu un nesmādē arī citas puķes. Katru gadu it kā ne no šā, ne no tā aiziet bojā kāda liela sakura Uzvaras parkā. Kurš vainīgs – ondatra vai bebrs? Abiem ir alu labirinti Mārupītes krastos.

Cilvēku attieksme pret dabu mainās no paaudzes paaudzē: agrāk, ja ieraudzīja apdzīvotā vietā lapsu, uzreiz zvanīja medniekiem, lai to nošauj, jo bijās no trakumsērgas. Tagad šī sērga ļoti ierobežota un vairs nav jālieto tik radikālas metodes. Cilvēki kļūst empātiskāki un pieņem, ka dabai ir tiesības būt arī pilsētās.

Projektu finansiāli atbalsta Latvijas vides aizsardzības fonds