19.gadsimta trīsdesmitajos gados Tomass Pīls pieņēma lēmumu emigrēt no Anglijas uz Svonriveras koloniju Rietumaustrālijā. Būdams turīgs vīrs, Pīls uz Austrāliju līdzi ņēma ne tikai savu ģimeni, bet arī “300 cilvēkus no strādnieku šķiras - vīriešus, sievietes un bērnus”, kā arī “iztikas un ražošanas līdzekļus 50 000 sterliņu mārciņu apmērā”. Tomēr drīz pēc ierašanās Austrālijā Pīla plāni piedzīvoja izgāšanos - nebūt ne slimību, dabas katastrofu vai sliktas augsnes dēļ.

Darba devēji ASV jau ziņo, ka viņi pēc pandēmijas ierobežojumu mazināšanas nevar atrast darbiniekus. Ko viņi patiesībā vēlas pateikt - viņi nevar atrast darbiniekus, kas būtu ar mieru strādāt par “sīknaudu”. ASV prezidenta Džo Baidena administrācijas lēmums pagarināt 300 dolāru iknedēļas izmaksu bezdarbniekiem nozīmē, ka strādnieku šobrīd saņemtais atbalsts ir lielāks par federālo minimālo algu, ko Kongress atsakās palielināt.

Veids, kādā finanšu tirgi pēc 2008.gada tika atdalīti no reālās kapitālisma ražošanas nozīmē, ka ikviens izvēlētais fiskālais stimuls vienlaicīgi darīs gan par maz, gan par daudz. Stimuls būs par mazu, jo tas nespēs radīt labas darbavietas pienācīgā daudzumā, bet tas arī būs par lielu, jo, ņemot vērā daudzu korporāciju zemo ienesīgumu un augsto parādu līmeni, pat vismazākais procentu likmju kāpums izraisīs korporatīvo bankrotu vilni un satricinājumus finanšu tirgos.

Vienīgais veids kā pārvarēt šo problēmu, tādējādi no jauna līdzsvarojot finanšu tirgus un reālo ekonomiku, ir būtiski palielināt amerikāņu strādnieku šķiras ienākumus un norakstīt viņu parādsaistības, piemēram, studentu kredītus. Tomēr bagātie un varenie tāpat dos priekšroku vecajai un labajai taupībai. Galu galā, viņu vissvarīgākais mērķis ir nevis saglabāt ekonomisko potenciālu, bet gan saglabāt varu dažiem lai pakļautu daudzus.

Komentāri
CopyLinkedIn Draugiem X