Bija radusies sajūta, ka dziesmu svētku jautājums jau pietiekami plaši izdiskutēts un iesaistītie sāk tvert realitāti un izrādīt saprāta pazīmes. Tomēr svētku rīkotāji cenšas izdomāt arvien jaunus argumentus dzīrēm pandēmijas laikā. Tagad mums būšot #citādisvētki – e-dziesmusvētki.

Tā, piemēram, UNESCO Latvijas Nacionālās komisijas ģenerālsekretāre Baiba Moļņika svētku nepieciešamību komentēja šādi: “Mēs tik tiešām varam atteikties no viena koncerta un otra koncerta, bet mēs nevaram atlikt dzīvi. Nemateriālais kultūras mantojums ir daļa no dzīves. (..)

Ja mēs savā laikā, domājot par barikādēm, būtu izcēluši visus iespējamos apdraudējumus, un to, kādā veidā tas varētu notikties, cilvēki nekad uz tām barikādēm nebūtu aizgājuši. (..) Un vēl es uzsvēršu: varbūt, ka "svētki", tas vārds rada tādu kā priekšnesuma sajūtu. Šis šoreiz nav priekšnesums, tā ir daļa no mūsu dzīves, tā ir daļa no mūsu identitātes, mūsu nemateriālā kultūras mantojuma.”

Pirmkārt jānorāda, ka dzīvi mēs esam atlikuši jau pusotru gadu. Nemateriālo kultūras mantojumu ir grūti uzlikt uz šķīvja un apēst. Bet barikādes... Tiešām? Salīdzināt barikāžu laiku un cīņu par neatkarības atgūšanu ar pašmērķīgu vēlmi noorganizēt svētku imitāciju Zoom sazvanē ir jāprot. Man sveškauns Baibas vietā.