Nacista Hermaņa Gēringa labsirdīgais brālis - Alberts Gērings (12)

“Ir pagājuši vairāki mēneši, kopš man ir laupīta brīvība man nesaprotamu iemeslu dēļ,” 1945. gada septembrī skumjā vēstulē sievai rakstīja Alberts Gērings. Viņš bija brīvprātīgi padevies amerikāņiem 1945. gada 9. maijā. Pēc gadiem ilgiem centieniem kaut nedaudz labot brāļa sastrādāto viņš tagad jutās nodots.

Tieši tāpēc viņš paņēma papīru un zīmuli, lai alfabētiskā kārtībā uzrakstītu tos 34 vārdus, kuru dēļ viņš bija riskējis ar savu brīvību un dzīvību. Desmitiem gadu ilgi šis saraksts un daži citi dokumenti gulēja arhīvā, krājot putekļus. Hermaņa Gēringa dzīve bija izpētīta līdz pašām mielēm, sākot ar viņa atkarību no morfija un beidzot ar viņa lomu noziegumos pret cilvēci, bet Alberts Gērings tikmēr grima arvien biezākā miglā.

Beigu beigās tieši žurnālisti, nevis vēsturnieki Hermaņa jaunākajam brālim pievērsa plašāku sabiedrības uzmanību. 1998. gadā briti uzņēma dokumentālo filmu “Patiesais Alberts Gērings” (The Real Albert Göring), kuru pamanīja rakstnieks no Sidnejas Viljams Heistings Burks un radīja aizraujošu stāstu.

“Ideja, ka šim monstram, par kuru mēs mācamies vēstures stundās, varētu būt Oskaram Šindleram līdzīgs brālis, šķita pilnīgi neticama,” vēlāk rakstīja Burks.

Pēc grāda iegūšanas ekonomikā Burks sagrabināja naudu biļetei uz Vāciju. Viņš noīrēja istabiņu, dabūja darbu īru krogā un nākamos trīs gadus veltīja, lai meklētu informāciju par Albertu Gēringu. Rezultātā tapa grāmata “Trīsdesmit četri” (Thirty Four, 2009), kas nodēvēta Alberta Gēringa saraksta vārdā.

Pārsteidzošā atšķirība

Burka grāmatā aprakstīts vīrs, kas bija pārsteidzoši atšķirīgs no sava bēdīgi slavenā brāļa.

“Viņš vienmēr bija pretstats man. Viņu neinteresēja politika vai militārās lietas, bet mani gan. Viņš bija kluss un nekomunikabls, savukārt es mīlēju sanākšanas un socializēšanos. Viņš bija melanholiķis un pesimists. Es – optimists,” pēc kara stāstīja Hermanis Gērings.

Arī izskata ziņā abi brāļi krasi atšķīrās. Baumoja, ka Alberts patiesībā bija brāļu mātes mīlas dēkas auglis. Hermanim bija zilas acis, bet Albertam brūnas. Hermanis bija drukns un īss, bet Alberts garš un tievs. Hermanis mīlēja autoritārismu un bija ekspresīvs, bet Alberts – labestīgs, mūziku mīlošs, kulturāls un šarmants. Viņš bija arī sieviešu mīlulis, īsts brunču mednieks, kurš bija precējies veselas četras reizes.

Sākumā Alberts vienkārši centās turēties pa gabalu no nacistiem. Viņš strādāja par inženieri un izvēlējās neiestāties nacistu partijā. Tā vietā viņš 1928. gadā pārcēlās uz Vīni, lai strādātu par pārdošanas menedžeri kompānijā, kas ražoja boilerus. Viņš arī pieņēma Austrijas pilsonību, tomēr varas politika, kuru viņš tik ļoti nīda un kuru tik ļoti mīlēja un piekopa viņa brālis, panāca viņu pēc Austrijas okupācijas 1938. gadā.

Kādā brīdī Alberts izlēma, ka vēlas palīdzēt cilvēkiem. Piemēram, viņš palīdzēja filmu veidotājam Oskaram Pilzeram, kurš bija ebrejs un kura filmu studiju pārņēma nacisti. Kad Pilzeru 1938. gadā arestēja gestapo, iejaucās Alberts Gērings.

Berzt ielas vientulībā

“Alberts Gērings izmantoja sava vārda varu un atlaida visas bremzes. Vispirms viņš uzzināja, kur atrodas mans tēvs, un tad lika viņu nekavējoties atbrīvot,” vēlāk liecināja Pilzera dēls Georgs.

Tas nebija izolēts gadījums. Vairāki cilvēki pēc 1945. gada sniedza līdzīgas liecības, kas apstiprināja Alberta labos darbus. Piemēram, Aleksandra Ozopa atcerējās: “Mans vīrs ar savu dēlu no pirmās laulības tika arestēti 1939. gada rudenī. Gēringa kungs spēja panākt viņu deportāciju tā vietā, lai viņus nosūtītu uz koncentrācijas nometni.”

Runā, ka Alberts Gērings reiz pat nometās ceļos, lai berztu Vīnes ielas, tā izrādot solidaritāti sievietei, kurai bija uzklupuši nacisti. Kad nelieši lika Albertam nosaukt savu vārdu, atbilde viņus šokēja.

Kamēr Alberta brālis bija aizņemts gaisa spēku pilnveidošanā, viņš dāļāja viltotus dokumentus, brīdināja savus draugus par gaidāmiem arestiem un bēgļus apgādāja ar naudu, atkal un atkal izmantojot sava vārda spēku.

Vispār tā bija dīvaina situācija. Hermanis zināja par sava brāļa aktivitātēm, tomēr neko nedarīja, lai viņu apturētu. Alberts vēlāk stāstīja, ka Hermanis viņam teicis, ka tā ir viņa paša darīšana. Ja viņš vēlas palīdzēt ebrejiem – lūdzu. Tomēr brīdināja, lai nerada viņam problēmas. Alberts tikmēr līdz pēdējam centās nošķirt sava brāļa politisko seju no privātpersonas. “Kā brāļi mēs bijām tuvi,” viņš izteicās.

Tomēr laiks ritēja, un Alberts piemirsa piesardzību, kuru pieprasīja viņa brālis. 1939. gada beigās Alberts kļuva par eksporta menedžeri “Škoda” automobiļu rūpnīcā Čehijā, Brno. Šī pozīcija ļāva viņam atbalstīt Čehijas pretošanās kustību un sniegt nozīmīgu informāciju par nacistu militārajām darbībām. Šī informācija nokļuva arī Maskavas un Londonas rokās.

Bēgšana uz Zalcburgu

Tomēr pat tas nav viss stāsts. Tiek uzskatīts, ka Gērings 1944. gadā izglāba ieslodzītos no Terēzienštates koncentrācijas nometnes. Viņš esot teicis: “Es esmu Alberts Gērings no “Škodas”. Man nepieciešami strādnieki.” Pēc tam viņš savācis veselu kravas automobili ar ieslodzītajiem, iebraucis mežā un viņus atbrīvojis.

Vairāki pierādījumi liecina, ka tas viss nav gluži izdomāts. Beigu beigās uz Albertu sāka skatīties ar aizdomām. Hermanim vairākas reizes bija jāiejaucas, lai izpestītu brāli no likstām, tomēr viņš arī brīdināja Albertu, ka ilgi tā vilkties nevarēs. Īsi pirms kara beigām Alberts aizbēga uz Zalcburgu.

Šie abi tik dažādie vīri vēlreiz satikās amerikāņu aizturēšanas centrā Augsburgā. “Drīz tu būsi brīvs, tāpēc parūpējies par manu sievu un bērnu. Ardievu,” Albertam esot teicis Hermanis.

Hermani Gēringu notiesāja Nirnbergā, tomēr no nāvessoda viņš izbēga, izdarot pašnāvību 1946. gada oktobrī. Amerikāņi saglabāja savas aizdomas pret Albertu. Viņa vārds viņam bija kļuvis par lāstu. Lai arī vēlāk vairāki izmeklētāji rosināja Albertu atbrīvot, tomēr viņu tiesāja Prāgā, jo “Škoda” bija iesaistīta arī ieroču ražošanā.

Tikai pēc tam, kad vairāki rūpnīcas darbinieki liecināja Alberta labā, viņš beidzot tika atbrīvots. Tomēr par spīti tam, ka viņš bija augsti kvalificēts inženieris, viņš vairs nespēja atrast darbu pēckara Vācijā. Viņš nomira 1966. gadā Minhenē kā nabadzīgs un sarūgtināts cilvēks.

Raksts tapis sadarbībā ar "LMT Viedtelevīziju".