ES kā vienota valsts – kur esam pašlaik? (55)

Vai Covid-19 krīze ir veicinājusi eiroskepticisma attīstību Eiropas Savienībā?

Ījabs nedomā, ka globālā pandēmija ir likusi Eiropas Savienībai kļūt eiroskeptiskākai. Deputāts arī norāda, ka veselā virknē ES valstu (tai skaitā arī Latvijā) cilvēki uzticas vairāk Eiropas Savienības līmenī esošajiem politiķiem nekā vietējiem lēmumu pieņēmējiem.

Viņš gan piebilst, ka eiroskepticisma attīstību ļoti ietekmē arī katrā valstī esošo lēmumu pieņēmēju gatavība eiroskepticisma tēmu apseglot un kurināt. Diemžēl šajā kontekstā diezgan negatīvi ir izcēlušies Itālijas politiķi. Tie bieži vien balsu iegūšanas nolūkos ir ieinteresēti publiski kost rokā, kura tos baro. Ījaba prāt no politiķiem būtu jāprasa lielāka atbildība par publiski pausto retoriku. «Neskatoties uz to, ka politiķiem patīk būt populāriem un patīk gānīt to Briseli un to Eiropas Savienību, ir jāsaprot, ka tam visam vienā brīdī var būt ļoti bēdīgas konsekvences,» pauž politiķis.

Runājot par galēji labējo spēku pozīcijām Eiropas Savienības dalībvalstīs, Ījabs vērš uzmanību uz to zināmo panākumu leģitimizēt diskusijas par tēmām, kuras iepriekš īsti nebija apspriestas.

Piemēram, agrāk īsti netika runāts par migrantu problēmu Eiropā. Tomēr pēc 2015. gada bēgļu krīzes daudzas Eiropas partijas saprata, ka migrācija nav tikai galēji labējo problēma – tā ir arī centristu problēma, apgalvo EP deputāts.

Eiropas Savienības paplašināšanās – vai tuvākajā nākotnē iespējama?

Zināms Eiropas Savienības vienotības indikators bieži vien ir bijusi arī gatavība paplašināties. Pēdējos gados gan Eiropas Savienības robežas (izņemot Horvātijas gadījumu) ir bijušas diezgan statiskas.

Ījabs norāda, ka ES gatavība paplašināties pašlaik patiešām nav skaidra. «Mums it kā ir kandidātvalstis – mēs gribam veidot attiecības ar Ukrainu, ar Gruziju un rindā stāv arī serbi, bet vai, teiksim, līdz 2030. gadam ES paplašināsies? Man būtu lielas bažas, ka tur būs grūti,» norāda politiķis.

Kā ar kopēju ES ārpolitiku?

Paplašināšanās jautājums iet roku rokā arī ar diskusijām par nepieciešamību minētajam dalībvalstu blokam veidot vienotu ārpolitiku. Runājot par ES ārpolitiskās integrācijas panākumiem, Ījabs ir samērā skeptisks. Viņaprāt, ES Augstā pārstāvja ārlietās un drošības politikas jautājumos vadītais Eiropas Ārējās darbības dienests (EĀDD) nav bijis sekmīgs. Ļoti daudzos ārpolitikas jautājumos ES dalībvalstīm nav vienprātības, un Borela nesenā vizīte Maskavā ir bijusi salīdzinoši liela izgāšanās. Šis viss sasaistās ar ES salīdzinoši lielo nevarību starptautiskās drošības jautājumos un citās «augstās politikas» dimensijās, kurās valstis tradicionāli ir centušās cita citu ietekmēt.

Tajā pašā laikā ES kopējās ārpolitikas lielākais veiksmes stāsts ir bijusi starptautiskā tirdzniecība. Šajā jautājumā dalībvalstu bloks ir patiešām spējīgs būt arī globāla līmeņa spēlētājs un, visticamāk, caur tirdzniecības prizmu runās ar pārējo pasauli arī tuvākajā nākotnē.

Ījabs min piemēru, ka jaunā ES zaļā kursa ietvaros dalībvalstu bloks piemēros nosacījumus arī spēlētājiem, kuri ir ieinteresēti ar to tirgoties.

Respektīvi – vai nu preču ražošanai (kuras ir interese pārdot vienotajā tirgū) tiek ieviestas tādas pašas oglekļa kvotas kā Eiropā, vai arī uz robežas (preces ievedot) tiks maksāts lielāks nodoklis. Tādā veidā ES centīsies padarīt zaļāku arī pārējo pasauli.