Nauda runā ⟩ Jaunieši Latvijā ir neticami labi (3)

Izglītības un zinātnes attīstības perspektīvas

Mēs esam pārmaiņu procesā. Latvija padomju laikā darbojās kā daļa no Padomju Savienības sistēmas. Tagad Latvijā, kas ir maza valsts ar mazāk nekā diviem miljoniem cilvēku, dzimst cilvēki, kuriem ir liels potenciāls kļūt par labiem un izciliem zinātniekiem.

“Jautājums ir par to, vai mēs spējam viņus izglītot tā, lai viņi neaizbrauktu prom, kur attīstīt savu talantu. Latvijas zinātne ir iespējama tikai Eiropas un pasaules kontekstā.

Cik veiksmīgi izveidosim savas saiknes, lai šie izcilie cilvēki šeit varētu izaugt, mēs esam procesā, un šis process ir sāpīgs. Mums ir daudz augstskolu, bet cik tās ir labas, ir cits jautājums,” norāda Rungainis.

Viņš pauž, ka zinātnei un zinātniekiem nav ieinteresētības atklāt savus pētījumus, ja tiem ir labs izmantošanas potenciāls. Zviedrijā, kur zinātnei ir ļoti nopietna pieeja, tiek ļauts zinātniekiem kļūt par līdzīpašniekiem pētījuma idejai.

“Protams, zinātnieki grib attīstīt tīro zinātni. Mums no tautsaimniecības viedokļa ir svarīga arī ekonomikas komponente. Tāpēc ir svarīgi, lai finansisti un uzņēmēji var vairāk palīdzēt attīstīt šeit esošās idejas, tādējādi radot lielāku pievienoto vērtību, nevis skriet pakaļ citām valstīm,” norāda Rungainis.

Pašlaik augstākās izglītības jomā notiek reformas, kas nav notikušas kopš 1991. gada, kad Latvija atguva neatkarību.

“Igaunija par to sāka domāt otrajā dienā pēc neatkarības atgūšanas, kurā virzienā virzīt savu zinātni. Latvija kopumā tikai tagad sāk virzīties uz Rietumu pasaules pusi.

Nepārvērtēsim atsevišķu cilvēku un augstskolu sniegumu, bet sistēma kopumā ļoti novēloti sāk virzīties Rietumu virzienā,” saka Krams.

Tas ir ļoti liels darbs, kas paveicams. Vēl problēma ir tā, ka ir jābūt tradīcijām, lai uzņēmēji viegli varētu sadarboties ar zinātni. Turklāt ir jābūt arī rūpniecībai. Krams norāda: ja Latvijā būtu izglītība un bizness tādā līmenī kā Zviedrijā, mēs būtu tikuši daudz tālāk. Tomēr tā ir Latvijas nākotne.

“Cilvēkkapitāls neveidojas vienā dienā, tas veidojas valsts tradīciju, vajadzību ietvaros. Beidzot redzam, ka Latvijā šīs reformas ir svarīgas, jo beidzot valsts sāk formulēt savu redzējumu un prasības attiecībā uz augstāko izglītību,” tā Krams.

Eiropas zinātnes telpa – starptautiskā vide Latvijā

Pirmkārt, augstskolu reforma ir vērsta, lai Latvijas zinātnes vidē tiktu paplašināta starptautiskā loma.

“Pašlaik realizējam cilvēkkapitālu, pašlaik realizējam akadēmiskās karjeras un sastāva slodzes revīziju. Šeit droši vien būs divas lielas izmaiņas. Līdz šim esam pieraduši, ka par docētāju runājam kā par tādu kā skolotāju. Tomēr ir jāmaina redzējums, jo docētājs pirmkārt ir pētnieks, kurš arī dalās savā pieredzē,” saka Šuplinska.

Izglītības un zinātnes ministrija pašlaik darbojas divos virzienos – pirmkārt, ir ļoti svarīgi, lai pie zinātniski pētnieciskā darba mēs sākam pieradināt jau vidusskolā. Zinām, ka vidusskolēniem ir jāveic šāds darbs. Tas nozīmē, ka skolēni jau saprot, ko nozīmē šāda veida darbs.

“No otras puses mēs strādājam ar akadēmisko personālu, un redzam, ka arī finansējums atveseļošanās un noturības mehānismā ir vērsts uz cilvēkkapitāla ataudzi, individuāliem grantiem, kā arī diasporā esošo zinātnieku piesaisti. Ierosmes ir bijušas jau pērn, izsludinot individuālos grantus, gribējām izgaismot tos pētniekus, kuriem ir kapacitāte, aizrautība, ar ko viņi var dalīties,” norāda Šuplinska.

Iesāktie procesi ir gana apjomīgi, un reforma ir ļoti sarežģīta. Šeit ir jāņem vērā atvērtās sabiedrības princips, jo nav iespējams uzlabot pat savu valodu, neskatoties, kas notiek ārpus mūsu valsts robežām.

Sabiedrības ieinteresētība zinātnē

“Ar izglītību nav tik traki kā ar reformām citās nozarēs. Pret izglītību sabiedrībā kopumā ir pozitīva attieksme. Esam pieraduši, ka latvieši ir viena no tām valstīm, kur ir liels augstākās izglītības absolventu skaits.

Tagad vēl sākušās izglītības reformas, tādēļ arī sabiedrības uzticības kredīts nav izsmelts. Nāk jauna paaudze, un jaunieši mums ir neticami labi,” norāda Krams.

Latvijas Zinātnes padome ir viena no labākajām Eiropā. Mums ir visas iespējas, ko darīt labāk. Te gan ir jautājums, vai padomes būs tās iestādes, kas palīdzēs radīt jaunu ticību kopējai enerģijas plūsmai un naudai, jo nauda ceļo apkārt un riņķī.

“Ir dažādi struktūrfondi, un bieži vien saprotam, ka tā nauda ir aizgājusi ne tur, kur vajag. Latvijas augstskolas tiek arvien labāk apgādātas, un daudzas laboratorijas varētu kļūt par biznesa inkubatoriem uz vietas. Mums vajadzētu vairāk tādu firmu kā, piemēram, Latvijas Biomedicīnas centrs. Bet tādu firmu nav daudz,” norāda Krams.

“Lai jaunieši brauc uz ārzemēm un uzsūc zināšanas! Ja viņi atgriežas kaut uz nedēļu gadā, tad viņi nebūs mums zuduši. Ja viņi atgriezīsies pavisam, tad mums ir iespējas.

Te gan ir jautājums, vai mēs spēsim uzticēties lēmumiem, jo naudas ir daudz,” saka Krams.

Šuplinska gan saka, ka Biomedicīnas centrā darbojas padome. Tas ir arī piemērs, kā padome var mainīt stratēģisko virzību, atsijājot dažādas idejas, kas varbūt nav attīstības virzienā. Tādēļ padomēm augstākās izglītības nozarē var būt ļoti liela loma attīstībā.

“Padomēm lielu pievienoto vērtību var gūt tikai tad, ja tā nav formāla padome. Padomēs nevar būt uzņēmēji, tur ir jābūt cilvēkiem ar pētnieka ķērienu un uzņēmēja garšu – tad var runāt, ka attīstība notiks,” norāda Šuplinska.

Ārvalstu personāla piesaiste un nauda

Tā ir bijusi problēma arī iepriekš. Latvijā izsenis ir bijusi sarežģīta vēsturiskā mantojuma interpretācija. Pēc neatkarības atgūšanas bija jāstiprina nacionālā bagātība zinātnē un pētniecībā, lai kādā brīdī kļūtu atvērtāki pasaulei.

“Igauņu gadījumā bija citādāk – tur jau deviņdesmito gadu beigās universitātēs bija starptautiskāks piesitiens. Tartu universitāte jau padomju laikos bija viena no progresīvākajām augstskolām, tāpēc šeit arī ir jārunā par citādākām tradīcijām, kas sākušās jau no padomju laikiem. Mēs to darām ar iesaisti starptautiskās organizācijās. Mēs esam kļuvuši par biedriem lielās organizācijās, piemēram, CERN, un tas mums ļauj piesaistīt akadēmisko personālu,” skaidro Šuplinska.

Sadarbībā ar spēcīgāko mēs varam iegūt apriti. Ir jāpaiet laikam, lai zinātnieks var strādāt pie kāda pētījuma, nedomājot par finansējuma piesaisti. Tādā veidā mēs pakāpeniski varam uz to virzīties, nevis izveidot vienu striktu programmu, lai piesaistītu starptautiski atzītus zinātniekus.

“Pateicoties “Tildei”, mēs esam pārauguši vēl vienu mītu. No valodnieku viedokļa, ja valoda ir IT apritē un ir pieejama mašīntulkošana, tad šī valoda kļūst aizsargāta. Līdz ar to mainās uzstādījums un mazā valoda var padarīt ko iespējamu. Tā ir vēl viena niša, kā mēs, nezaudējot savu valodu un kultūru, varam virzīties starptautiskā virzienā,” saka Šuplinska.

Reģionālais jautājums izglītībā

Reģionālo reformu ir izdevies pavirzīt pozitīvā virzienā, taču joprojām ir zināmas problēmas. Ir skaidrs, ka demogrāfiskā situācija neļauj panākt, ka izglītības kvalitāte ir vienāda visos reģionos.

“Tam ir jānotiek koncentrēti. Par skolām runājot – ja būs lielāka vidusskola, jo lielāka būs varbūtība, ka tur būs kvalitatīvāka izglītība un konkurence. Tas ir tas, kas vajadzīgs, – konkurence ir tas, kas nosaka kvalitāti gan izglītībā, gan zinātnē, gan uzņēmējdarbībā, jo tā liek izkāpt no savas komforta zonas un vairāk “iespringt”,” saka Rungainis.

Reformu pamatā arī tika skatīts, kur atrodas labas skolas, attiecīgi – kā optimizēt skolu tīklu. Pašlaik vidēji gadā Latvijā dzimst 20 000 bērnu.

“Pēc septiņiem gadiem lielākā daļa sāks iet skolā. Prognozes ir tādas, ka šis skaitlis nokritīsies līdz 15 000 gadā. Pasaulē pētnieku daudzums ir aptuveni 0,1%. Respektīvi – aptuveni 15 bērni, kas no viena dzimšanas gada potenciāli varētu kļūt par pētniekiem. Eiropā 3,5% ir inženieri un zinātnieki, kas strādā zinātnes sistēmā.

Tomēr ir daži desmiti cilvēku desmitgadē, kuriem ir potenciāls kļūt zināmiem pasaules līmenī. Tad ir jautājums – kā šos bērnus izaudzināt līdz augstskolai?” spriež Rungainis.

Viņš norāda, ka Latvijā ir vērojama zināma degradācija, un problēma ir tā, ka latviešiem mācīšanās vērtību skalā kļūst mazāk svarīga.