Vieta, kur izmitināja padomju režīmam nelabvēlīgas personas, – Brīdaga (6)

Vēl interesantāka ir Brīdagas dīvainā atrašanās vieta. Ciems atrodas tādā kā krustpunktā starp vairākām apdzīvotām vietām, tāpat arī tam netālu garām stiepjas viens no svarīgākajiem un noslogotākajiem Latvijas autoceļiem. Izkāpjot no mašīnas, viss, ko iespējams saklausīt, ir putnu čalas gaisā, kā arī kāda piemājas suņa rejas. Ciema apstaigāšana neaizņem vairāk par pāris minūtēm, tomēr tajā pašā laikā iespējams ieraudzīt un uzzināt ļoti daudz.

Divas no trim padomju laikā celtajām barakām šobrīd ir sagruvušas, tomēr tās vēl joprojām stāv. Trešā baraka vēl joprojām tiek apdzīvota. Laipnā sarunā ar mani iesaistījās vietējā iedzīvotāja Rita Taimiņa, kurai ir jau 85 gadi. Viņa Brīdagā dzīvo kopš 1978.gada, kā pati smejas, ir senākā ciema iedzīvotāja. Tāpat viņa ir vienīgā Brīdagas pastāvīgā iedzīvotāja, kura tur dzīvo jau kopš padomju gadiem.

Rita man laipni stāsta par to, kā cilvēki Brīdagā aizvadījuši ikdienu, kādus darbus darījuši, kā sadzīvojuši un kā izklaidējušies. Viņa ir arī viena no tām, kura uz dzīvi Brīdagā pārcēlās brīvprātīgi: “Es te ieprecējos,” viņa nosmej. Ciemā viņa dzīvoja kopā ar savu vīru, kurš mūžībā devās 1995.gadā, un bērniem.

Brīdadziete atzinīgi vērtē to, ka pavisam nesen, 2009.gadā, tika atjaunota Brīdagas baznīca, kura celta vēl pirms padomju režīma ienākšanas Latvijā. Tāpat viņa arī atceras lūgšanu namu, kas reiz bija ciemā, tomēr ticis nojaukts. Padomju gados gan baznīca netika īpaši izmantota: “Tā stāvēja tukša, tikai tik, cik lai bēres pavadītu, ielika zārku, bet ikdienā baznīcā nebija nekā,” stāstīja Rita.

Tomēr viņu bažīgu dara tas, ka vēl joprojām nav nojauktas sagruvušās barakas. Arī trešā baraka, kurā mīt Rita un vēl daži cilvēki, nav “pirmā svaiguma”. Ir nepieciešama jumta nomaiņa, tomēr, pēc iedzīvotājas paustā, viņiem tikai sola un sola, bet darīts nekas netiek.

“Kad vienai barakai vējš jumtu norāva, skanēja tā, ka likās, ka zeme brūk kopā… Šai mājai jau jumts arī jāmaina – ir caurs un tek –, bet neviens neko nedara.”

Pašvaldībai pieder tikai viena no trim barakām, abas sagruvušās atrodas uz privātas zemes, tāpēc arī to novākšana ir apgrūtināta.

Daudzi pieņem, ka dzīve "101. kilometrā" droši vien bija līdzīga izsūtījumam Sibīrijā. Rita gan norāda uz pretējo. Zināmi ierobežojumi ir bijuši, tomēr būtu maldīgi pieņemt, ka cilvēki 101. kilometrā dzīvoja līdzīgos apstākļos kā politiski represētie un izsūtītie. Rita stāsta, ka bija gan ūdens, gan elektrība, tāpat arī mežs ir bagāts ar dažādām veltēm. Cilvēkiem arī nebija liegts brīvi pārvietoties, vien vajadzēja atskaitīties vietējam milicim, kas ciemu uzraudzīja.

“Visi dzīvojām draudzīgi, tāpat kaimiņiem gāju palīgā - gan matus varēju nogriezt, gan arī sadakterēt kaut ko,”

viņa atklāj. “Viņi man teica, ka man jāver vaļā savs salons,” Rita ar ironiju piebilst. Lielākajā no apkārt esošajām mājām pat esot darbojies veikals.

Tagad tuvākā apdzīvotā vieta ir 11 kilometru attālumā esošais Viļķenes ciems. Ikdienā gan bez mašīnas tādu ceļu mērot ir ļoti grūti, tāpēc vienīgā iespēja ir autobuss, kurš kursē vien trīs reizes nedēļā. Taču pārtikas preces vietējiem iedzīvotājiem piegādā uz pašu ciemu: “Brauc te sestdienās un dažreiz arī pirmdienās ar mašīnu un svarīgākās lietas var nopirkt, nu, ja vajag kaut ko speciālu, tad jāmeklē kāds ar mašīnu un jābrauc uz Viļķeni, citu variantu nav.” Tāpat Rita arī atklāj, ka pašvaldība palīdz, ja ir nepieciešams tikt pie kāda ārsta: “Piezvanu sociālajam dienestam, tie atbrauc, savāc mani, aizved uz Limbažiem pie ārsta un pēc tam atved atpakaļ.”

Kopumā brīdadziete ir ļoti apmierināta ar savu dzīvi ciemā. Taujāta, vai nav domājusi kādreiz pārcelties, viņa kategoriski ideju noraidīja, atklājot, ka tās ir viņas mājas un tās negrasās pamest. Viņa ar prieku stāsta par visu, ko ir paveikusi gan apkārtnes iekārtošanā, gan arī dodoties meža darbos, kas principā tajā laikā bija viens no galvenajiem ienākumu avotiem ciemā dzīvojošajiem. Tomēr daži arī strādājuši netālu esošajos kolhozos un citos uzņēmumos.

Ritai arī bija iespēja pārkvalificēties un strādāt ražošanā kādā no kolhoziem, tomēr viņai tas nebija pa prātam un, starp citu, viņai ļoti labi patika strādāt ar savu vīru mežā. Viņa arī norāda, ka nekad nav bijušas kādas konfliktējošas sajūtas par cilvēkiem, kas tur dzīvoja, jo, kā izrādās, piespiedu kārtā uz Brīdagu, vismaz pēc viņas ierašanās 1978.gadā, netika atvesti ļoti daudzi.

Uz atvadām Rita nosaka, ka Brīdagā viņa ir pavadījusi ļoti raženu dzīvi un, viņasprāt, tas, ko cilvēki varētu domāt par pašu vietu un “101. kilometra” fenomenu kopumā, visticamāk, neatbilst tai dzīvei, kādu viņa tur ir aizvadījusi un vada vēl joprojām. Lai gan pēc Padomju Savienības sabrukuma lielākā daļa iedzīvotāju pazuda, viņa ir priecīga, ka ne pēc tā, ne arī pēc vīra nāves nav pametusi Brīdagu. “Tās ir manas mājas, esmu te strādājusi un iekārtojusi, nemaz negribas doties nekur citur,” Rita piebilst, jau atvadoties.

Pēdējo reizi pirms došanās prom, uzlūkojot gan baznīcu, gan apkārtesošās mājas, pie sevis nodomāju, ka Brīdaga nav vis parasts ciems.

Lai gan no ārpuses tas ne ar ko daudz neatšķiras no jebkuras citas apdzīvotas vietas Latvijā, tajā tomēr ir sajūtama vēstures dvaša, kura līdz galam, vismaz Latvijas vēstures grāmatās, vēl nav izzināta, bet kurai noteikti vajadzētu veltīt kaut nedaudz uzmanības.