Tiesa: Stambulas konvencija atbilst Satversmei (42)

Satversmes tiesas priekšsēdētāja savu runu preses konferencē par Stambulas konvencijas atbilstību Satversmei noslēdz ar Aspazijas citātu pirms 100 gadiem: “Kad vīrietis pielūdz sievieti kā dievieti, tas tomēr nenozīmē, ka viņš to cienī kā cilvēku”.

— Inese Liepiņa (@LiepinInese) June 4, 2021

ST secināja, ka konkrētajā gadījumā Ministru kabinetam bija tiesības pieņemt lēmumu par Stambulas konvencijas parakstīšanu. Līdz ar to Stambulas konvencija ir parakstīta atbilstoši Vīnes konvencijā un likumā "Par Latvijas Republikas starptautiskajiem līgumiem" noteiktajām prasībām.

Tāpat tiesa secināja, ka Stambulas konvencijas objekts un mērķis ir vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē izskaušana, tādējādi veicinot dzimumu līdztiesību. Līdz ar to arī visi ar Stambulas konvenciju dalībvalstīm uzliktie pienākumi attiecas vienīgi uz Stambulas konvencijas piemērošanas jomu atbilstoši tās objektam un mērķim.

ST norādīja, ka ikvienu valsti raksturo tās konstitucionālā identitāte, kas palīdz to nošķirt no citām valstīm. Tā ir saturiski ietilpīgs, plašs fenomens, kas sastāv no pēc savas dabas atšķirīgiem elementiem, no kuriem tikai daļa ir vispārsaistošas tiesību normas. Tādi, piemēram, ir Latvijas valsts iekārtas identitāti noteicošie

demokrātijas, tiesiskuma, nacionālas un sociāli atbildīgas valsts virsprincipi.

Daļa no Latvijas konstitucionālās identitātes ir atspoguļota Satversmes 1.pantā un ievadā, kur minētas citastarp kristīgās vērtības un ietverts postulāts par to, ka ģimene ir saliedētas sabiedrības pamats. ST uzsvēra, ka kristīgo vērtību pieminēšana ir atsauce nevis uz reliģiju, bet gan piederību Eiropas vai Rietumu civilizācijai. Savukārt atsauce uz ģimeni nozīmē to, ka šāda sociālās dzīves forma ir morāli un tiesiski atzīstama.

Gan kristīgās vērtības, gan postulāts, ka ģimene ir saliedētas sabiedrības pamats, ir vieni no Latvijas konstitucionālo identitāti veidojošajiem elementiem, kuri palīdz identificēt Latvijas valsti. Šie elementi ir ārpusjuridiski faktori, kas izriet no vēsturiskiem un socioloģiskiem faktiem un atspoguļo vērtības, tomēr paši par sevi nav vispārsaistošas tiesību normas. Tas nozīmē, ka prasījums par apstrīdētā regulējuma atbilstību kristīgajām vērtībām un postulātam par to, ka ģimene ir saliedētas sabiedrības pamats, nav prasījums par apstrīdētā regulējuma atbilstību augstāka juridiska spēka tiesību normām. Ņemot vērā minēto,

ST tiesvedību lietā daļā par apstrīdētā regulējuma atbilstību Satversmes ievadam kopsakarā ar Satversmes 1.pantu izbeidza.

ST atzina, ka personas turēšanās pie uzskatiem par sociālajām lomām, uzvedību, nodarbēm un īpašībām, ko šī persona uzskata par atbilstošām sievietēm un vīriešiem, ietilpst Satversmes 99.panta tvērumā.

ST uzsver, ka demokrātiskā tiesiskā valstī nav pieļaujams tas, ka valsts uzspiež indivīdam kādu konkrētu pārliecību. Tomēr valstij ir pienākums indivīdam piedāvāt informāciju par vardarbību un to izraisošiem faktoriem, lai tādējādi šādu vardarbību novērstu. Tas attiecas arī uz dzimtē balstītu vardarbību. Tas vien, ka šāda informācija indivīdiem tiek piedāvāta, nenozīmē, ka viņiem tiktu uzlikts pienākums uzturēt noteiktu pārliecību. Šāds secinājums izriet citastarp no tā, ka apstrīdētais regulējums neparedz piespiedu līdzekļu vēršanu pret personu nolūkā panākt, lai tā maina savu pārliecību.

Ievērojot minēto, ST atzina, ka apstrīdētais regulējums personai neierobežo Satversmes 99.pantā ietvertās tiesības uz domas, apziņas un reliģiskās pārliecības brīvību un izbeidza tiesvedību lietā daļā par apstrīdētā regulējuma atbilstību Satversmes 99.pantam.

ST atgādināja, ka tādas ģimenes aizsardzība, kuru veido bērns un viņa māte un tēvs, ietilpst Satversmes 110.panta pirmā teikuma tvērumā.

Apstrīdētajā regulējumā paredzētais Stambulas konvencijas dalībvalstu pienākums nediskriminējošā veidā nodrošināt tādu aizspriedumu, paražu, tradīciju un citas tādas prakses izzušanu, kuras pamatā ir ideja par sieviešu nepilnvērtību, pats par sevi neskar valsts pienākumu nodrošināt ģimenes aizsardzību.

Proti, apstrīdētais regulējums neskar Satversmes 110.panta pirmajā teikumā ietverto valsts pienākumu aizsargāt ģimeni.

Līdz ar to ST izbeidza tiesvedību lietā daļā par apstrīdētā regulējuma atbilstību Satversmes 110.pantam.

ST arī vērsa uzmanību uz to, ka Stambulas konvencijas piemērošanas joma aptver tikai vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē izskaušanu un apstrīdētais regulējums neuzspiež nekādu īpašu laulības vai ģimenes formu pieņemšanu vai ieviešanu.

ST atgādināja, ka valstij ir pienākums aizsargāt ikvienu no tādas vardarbības, kas var apdraudēt personas dzīvību vai fizisko un garīgo veselību, kā arī pakļaut personu spīdzināšanas un cietsirdīgas vai pazemojošas izturēšanās riskam. Šis valsts pienākums attiecas uz visām valsts jurisdikcijā esošajām personām - kā vīriešiem, tā sievietēm.

ST arī secināja, ka Latvijas tiesību sistēmā dzimumu diskriminācijas aizliegums ne vien ietver aizliegumu diskriminēt personu uz tās anatomisko dzimuma pazīmju pamata,

bet arī tiek attiecināts uz sociālajām lomām, uzvedību, nodarbēm un īpašībām, ko sabiedrība uzskata par atbilstošām sievietēm un vīriešiem.

ST konstatēja, ka dzimtē balstīta vardarbība Latvijā vēl aizvien ir saglabājusies un visbiežāk skar tieši sievietes. Tā kā Latvijā pastāv tādi apstākļi, kas pieļauj atšķirīgas attieksmes noteikšanu pret sievietēm, lai novērstu dzimtē balstītu vardarbību un nodrošinātu faktisku dzimumu līdztiesību, secināms, ka īpašo pasākumu īstenošana ir vērsta uz mērķa - vīriešu un sieviešu faktiska līdztiesība - sasniegšanu. Konkrētāk - Stambulas konvencijas 4.panta 4.punktā pieļautā atšķirīgā attieksme pēc būtības sekmē to, ka tiek novērsta dzimtē balstīta vardarbība - proti, tiek novērsti tie apstākļi, kas prasa īpašu pasākumu īstenošanu attiecībā uz sievietēm.

Līdz ar to ST secināja, ka Stambulas konvencijas 4.panta 4.punktā pieļautajai atšķirīgajai attieksmei ir objektīvs un saprātīgs pamats, tādēļ tas atbilst Satversmes 91.pantam.

ST atzina, ka Stambulas konvencijas 14.pants uzliek dalībvalstīm pienākumu atbilstoši situācijai tajās izvērtēt nepieciešamību veikt konkrētus pasākumus izglītības programmu pārveidošanai un konvencijas mērķim atbilstošu izglītojošu materiālu izplatīšanai neformālās izglītības ieguves vietās, kā arī sporta, kultūras, atpūtas vietās un plašsaziņas līdzekļos un, ja nepieciešams, atbilstoši konvencijas mērķim veikt šādus pasākumus. Konkrētie pasākumi ir atkarīgi no katras dalībvalsts situācijas un izglītības sistēmas organizācijas īpatnībām.

Pirms likumdevējs ir izvērtējis to, vai Latvijā nepieciešams veikt konkrētus pasākumus izglītības sistēmas pārveidošanai, un attiecīgi veicis šādus pasākumus, nav iespējams pārbaudīt to, vai šie pasākumi atbilst Latvijas sabiedrības vajadzībām, proti, vai izglītības saturs atbilst no Satversmes 112.pantā ietvertajām tiesībām uz izglītību izrietošajai prasībai par izglītības pielāgošanās spēju.

Turklāt tikmēr, kamēr nav veikts konkrēts pētījums par nepieciešamību veikt Stambulas konvencijas 14.pantā minētos pasākumus Latvijas izglītības sistēmā un ieviest konkrētus uzlabojumus izglītības programmās, nav iespējams izvērtēt, vai un kā tie skar vecāku tiesības audzināt bērnus atbilstoši savai reliģiskajai vai filozofiskajai pārliecībai. Tas nozīmē, ka Stambulas konvencijas 14.pants pats par sevi nevienai personu grupai neierobežo Satversmes 112.pantā ietvertās tiesības uz izglītību. Līdz ar to ST izbeidza tiesvedību lietā daļā par Stambulas konvencijas 14. panta atbilstību Satversmes 112.pantam.

Jau vēstīts, ka tiesa vērtēja konvencijas 3.panta "c" punkta, 4.panta 3.punkta un 12.panta 1.punkta atbilstību Satversmes ievadam, 1., 99. un 110.pantam, kā arī konvencijas 4.panta 4.punkta atbilstību Satversmes 91.pantam un konvencijas 14.panta atbilstību Satversmes 112.pantam.

Lieta ST tika ierosināta pēc 21 partiju apvienību "Jaunā vienotība" un "Attīstībai/Par" Saeimas frakciju deputāta iesnieguma. Viņi norādījuši, ka Stambulas konvencijas 12.panta 1.punkts kopsakarā ar 4.panta 3.punktu uzliek valstij veikt vajadzīgos pasākumus, lai veicinātu izmaiņas sabiedrības domāšanā, attieksmē un nepieļautu diskrimināciju attiecībā uz cilvēkiem, kuri identificē sevi nevis ar savu bioloģisko dzimumu, bet ar citu dzimumu.

Viņu ieskatā apstrīdētās normas neatbilst Satversmē ietvertajām Latvijas valsts konstitucionālo identitāti veidojošām ģimenes un kristīgām vērtībām, Satversmes 99.pantā ietvertajām tiesībām uz domas un apziņas brīvību, kā arī Satversmes 110.pantā ietvertajai tradicionālas ģimenes aizsardzībai.

Pieteikuma iesniedzēji iepriekš norādīja arī uz Stambulas konvencijas 4.panta 4.punkta iespējamo pretrunu ar Satversmes 91.pantā ietverto diskriminācijas aizlieguma principu. Proti, šajā apstrīdētajā normā paredzētie īpašie pasākumi vardarbības novēršanai, kuri attiecas tikai uz sievietēm, varot radīt atšķirīgu attieksmi uz dzimuma pamata.

Viņu ieskatā Stambulas konvencijas 14.pants uzliek valstij pienākumu iekļaut izglītības programmās jautājumus par personām, kuras neidentificē sevi ar savu bioloģisko dzimumu, piemēram, transpersonām un transseksuālām personām. Šāds regulējums esot pretējs Satversmes 112.pantam, kurā bērna vecākiem esot ietvertas tiesības nodrošināt bērniem izglītību, kas atbilst viņu reliģiskajai pārliecībai un filozofiskajiem uzskatiem.

Deputāti uzskatīja, ka bez ST iesaistes varētu būt apgrūtināta lemšana par konvencijas ratifikāciju Saeimā, ņemot vērā, ka vislielākās debates, tajā skaitā juridiskie argumenti, līdz šim bijušas tieši par atsevišķu konvencijā iekļauto tiesību normu atbilstību Latvijas pamatlikumam. Visaptverošu izvērtējumu par to var sniegt vienīgi ST, kuras skaidrojums nodrošinātu, ka Saeima, vēlāk lemjot par konvencijas ratifikāciju, pieņem Satversmei atbilstošu līgumu, iepriekš pauda deputāti.