Pasaules varenie ASV prezidenta acīm (13)

Biezajā grāmatā ar melnbaltu Obamas portretu uz vāka ārvalstu vizītes ieņem salīdzinoši nelielu lomu, taču man, diendienā strādājot ar ārvalstu ziņām, šīs epizodes ir visinteresantākās.

"Es dažreiz prātoju par mūžseno jautājumu, cik lielu lomu vēstures ritumā spēlē līderu personīgās iezīmes," raksta Obama, kurš bija ASV prezidents no 2009. līdz 2017.gadam. "Vai tie, kuri nonāk pie varas, ir tikai sava laika dziļāko, spēcīgāko straumju novadītāji, vai tomēr vismaz daļēji ir nākotnes radītāji. Domāju, vai mūsu nedrošības sajūta un mūsu cerības, mūsu bērnības traumas un atmiņas par negaidītu labsirdību ir tikpat ietekmīgas kā jebkurš tehnoloģiskais izrāviens vai socioekonomiskā tendence."

Sācis prezidentūru lielās finanšu krīzes laikā, pirmajā lielajā ārvalstu vizītē Obama devās uz Eiropu - vispirms uz G20 līderu tikšanos Londonā, bet pēc tam uz NATO samitu, kas norisinājās Francijā un Vācijā. Tur viņš ar interesi vēroja tā laika Eiropas galveno tandēmu - Francijas prezidentu Nikolā Sarkozī un Vācijas kancleri Angelu Merkeli. Merkele ar savu "flegmatisko ārieni" un "absolūti tiešo, analītisko spriestspēju" bija pilnīgs pretstats "spilgtajam, šarmantajam un maniakāli enerģiskajam" Sarkozī. Kā Obamam vēlāk atklāja Merkeles darbinieki, sākumā viņa esot bijusi skeptiski noskaņota pret jauno ASV prezidentu, kura saukļi par pārmaiņām un "Jā, mēs varam!" skandēšana esot šķitusi pārlieku populistiska, tomēr galu galā Vācija tomēr izrādījās uzticamāka ASV partnere (lai arī nepaklausīja Obamas mēģinājumiem atrunāt eiropiešus no taupības politikas).

"Vēlāk sapratu, ka Merkele un Sarkozī ir savstarpēji papildinoši: Sarkozī cienīja Merkeles dabisko piesardzību, bet bieži pamudināja viņu rīkoties, savukārt Merkele bija gatava pievērt acis uz Sarkozī dīvainībām, vienlaikus pievaldot viņa impulsīvākos ierosinājumus," iespaidos dalās Obama. Kad G20 samitā tika panākta vienošanās globālās finanšu krīzes seku mazināšanai, Sarkozī entuziasma uzplūdos sācis kā futbola spēlē skandēt ASV finanšu sekretāra Timotija Geitnera uzvārdu,

Merkele "noskatījās uz Sarkozī tā, kā māte skatās uz palaidnīgu bērnu".

Tā paša gada jūlijā Obama devās vizītē uz Krieviju. Lai arī pēc Vladimira Putina otrā termiņa beigām Krievijas prezidenta krēslu bija piekritis "pasildīt" Dmitrijs Medvedevs, runājot ar viņu, tomēr bija saprotams, ka valstī noteicējs joprojām ir Putins, norāda Obama. Oficiālo tikšanos ar Medvedevu Obama raksturo kā "patiesu un profesionālu". Savukārt neoficiālajā daļā Medvedeva vasarnīcā par  politiku tikpat kā netika runāts; tā vietā Medvedevs interesējās par ASV tehnoloģiju meku Silīcija ieleju (sapņojot ko līdzīgu attīstīt Krievijā) un Obamas treniņu grafiku.

Vakariņu noslēgumā "es biju pārsteigts par to, cik parasts bija šis vakars - kā, neskaitot aiz mūsu mugurām sēdošos tulkus, tās varētu būt bijušas vakariņas jebkurā pārticīgā Amerikas piepilsētā", raksta Obama, atkal uzdodot jautājumu - vai vienīgā atšķirība starp viņu un Medvedevu slēpjas ģeogrāfiskajās koordinātēs, kur katram no viņiem gadījies piedzimt? Viņi abi studējuši un pasnieguši jurisprudenci, aktīvi darbojušies politikā, var sarunāties kā draugi. Vai tas, ka iznākums katrā gadījumā ir krasi atšķirīgs, atkarīgs tikai no ārējiem faktoriem?

Tomēr skaidri noprotams, ka vislielākā mīkla viņam ir Krievijas autokrātiskais līderis Putins, kurš prezidenta krēslā tagad aizvada jau ceturto termiņu un gadu gaitā kļuvis arvien atklāti ciniskāks, vajājot savus oponentus un apspiežot pilsoniskās brīvības Krievijā. "Fiziski viņš nebija iespaidīgs: īss un kompakts - cīkstoņa miesasbūve -, ar plāniem smilškrāsas matiem, prominentu degunu un gaišām, vērīgām acīm," savus pirmos iespaidus, aci pret aci satiekot Putinu, apraksta Obama. 

Tomēr pēc rakstura Putins viņam atgādināja kādreizējos ASV politiķus-mafiozi, kuri "uzskatīja patronāžu, kukuļošanu, izspiešanu, krāpniecību un dažkārt arī vardarbību par pilnīgi pamatotiem līdzekļiem".

"Viņiem, tāpat kā Putinam, dzīvē bija uzvarētāji un bija zaudētāji; var strādāt ar cilvēkiem ārpus savas cilts, bet viņiem nedrīkst uzticēties. Vispirms jādomā par sevi, tad - par savējiem. Tādā pasaulē sirdsbalss trūkums un nicinājums pret jebkādiem augstsirdīgiem centieniem, kas nebija saistīti ar varas iegūšanu, nav nekādi trūkumi. Tās ir priekšrocības," reflektē Obama. 

Uz Putina piemaskavas rezidenci Obama devās ar stratēģiju. ASV Valsts departamenta apakšsekretārs Viljams Bērnss viņam bija ieteicis sarunas sākumā dot vaļu Putina ego - galu galā viņš sevi redz kā pieredzējušu politiķi iepretī "zaļajam", tikko ievēlētajam Obamam, tāpēc lekcijas un moralizēšana viņu tikai sadusmos. Paklausījis Bērnsa padomam, Obama tikšanos sāka ar pateicību par viesmīlīgo uzņemšanu un jautājumu, kā Putins vērtē ASV un Krievijas attiecības kopš viņa nākšanas pie varas.

"Pat lāgā nebiju pabeidzis jautājumu, kad Putins sāka emocionālu un šķietami bezgalīgu monologu, kurā uzskaitīja katru iedomāto netaisnību, nodevību un pārestību, ko viņš un Krievijas tauta izcietuši no amerikāņu puses," atceras Obama. Putins Obamas priekšgājējam Džordžam Bušam esot vairākkārtīgi izrādījis labvēlību, piemēram, pēc 2001.gada 11.septembra teroraktiem piedāvājis dalīties izlūkošanas informācijā, palīdzējis Afganistānas kara vajadzībām izveidot ASV gaisa spēku bāzes Kirgizstānā un Uzbekistānā un pat solījis palīdzīgu roku Irākas līdera Sadama Huseina savaldīšanā.

Bet ar ko Bušs viņam atdarīja? Tik un tā iebruka Irākā, uzņēma NATO Austrumeiropas valstis un vēl vairāk iespiedās Krievijas "ietekmes sfērā", atbalstot "krāsainās revolūcijas" Gruzijā un Ukrainā. "Amerikāņi bija iedomīgi, neieklausījās, neizturējās pret Krieviju kā pret līdzvērtīgu partneri un nepārtraukti centās diktēt noteikumus pārējai pasaulei - un tas viss, kā viņš norādīja, nerada optimismu par attiecību uzlabošanos nākotnē," raksta Obama, kurš nepārtrauca Putina 45 minūtes garo monologu. "Bija redzams, ka Putins to visu bija iepriekš iestudējis, taču viņa aizvainojuma sajūta bija īsta." Taču pēc divām stundām Putins jau izrādīja interesi - varbūt pat entuziasmu - par ASV un Krievijas attiecību pārstartēšanu.

"A Promised Land" ir pirmais sējums Obamas autobiogrāfijā, kas sākas ar viņa bērnību, bet pēc 700 lappusēm noslēdzas ar 2011.gada operāciju "Neptūna trejžuburis", kurā tika nogalināts teroristu līderis Osama bin Ladens. Grāmata ir apjomīga, un tajā rūpīgi aprakstīti tā laika svarīgākie un diskutablākie jautājumi (kā norāda Obama, viegli atrisināmi jautājumi līdz ASV prezidenta galdam nenonāk, jo tie tiek atrisināti zemākos politiskās hierarhijas līmeņos), un parasti Obama jau ir sagatavojis pretargumentus iespējamajiem iebildumiem vai arī atzīst pieļautās kļūdas. Lai arī Obamas skatījums neapšaubāmi ir ideālistisks, tas tomēr neaizmiglo viņa realitātes izjūtu. Runājot par ASV lomu pasaules globālās kārtības veidošanā, viņš atzīst, ka "mūsu darbības bieži bija pretrunā demokrātijas, pašnoteikšanās un cilvēktiesību ideāliem, par kuru iemiesojumu sevi pasludinājām".

Obamas paradums izplūst detalizētos skaidrojumos vienlaikus ir gan šīs grāmatās stiprā, gan vājā puse. Kādu lasītāju garlaikos nodaļas par jautājumiem, kas tam nav aktuāli, savukārt cits ar interesi lasīs par to, kā Obamas administrācija uzveica no Buša "mantotās" globālās finanšu krīzes sekas ASV, izplānoja operāciju, kurā tika nogalināts bin Ladens, vai iemesliem, kāpēc bija grūti izbeigt "mūžīgos" karus Afganistānā un Irākā.

Vēl viens būtisks jautājums, uz kuru Obama meklē atbildi visas grāmatas garumā - kā tas varēja notikt, ka par viņa pēcteci amatā kļuva Donalds Tramps?

To viņš sasaista ar Aļaskas gubernatores un viceprezidenta amata kandidātes Sāras Peilinas aizsākto polarizējošo personību tendenci republikāņu partijā, labēji noskaņoto mediju agresivitāti un sazvērestības teoriju, ka Obama nemaz neesot dzimis ASV un līdz ar to nav leģitīms prezidents, ko aktīvi popularizēja pats Tramps.

"Es sevišķi neskatījos televīziju, tāpēc man bija grūti uztvert viņu pārāk nopietni. Taču pazīstamie Ņujorkas nekustamā īpašuma attīstītāji un biznesa līderi visi kā viens raksturoja viņu kā tukšu mucu, kas tālu skan, kā cilvēku, kas aiz sevis atstājis virkni bankrota pieteikumu, lauztu līgumu, uzmestu darbinieku un aizdomīgu kreditēšanas vienošanos. Ka viņa bizness tagad lielākoties sastāvēja no sava vārda licencēšanas uzņēmumiem, kuriem viņš nebija nedz īpašnieks, nedz pārvaldnieks," par Trampu raksta Obama. "Taču patiesi negaidīta bija mediju reakcija uz Trampa pēkšņo piesliešanos birterisma - cik lielā mērā izplūda robeža starp ziņām un izklaidi, cik sīva bija kļuvusi cīņa par reitingiem, ka mediji stāvēja rindā, lai piedāvātu platformu nepamatotiem apgalvojumiem."

Kaut arī memuāros aprakstīti desmit gadus seni notikumi, daudzi no tā laika sarežģītajiem jautājumiem nav atrisināti joprojām. Viens no tiem, protams, ir polarizācija ASV sabiedrībā, kur tagad uzradies jauns birterisms - nekādi nepierādītās apsūdzības 2020.gada ASV prezidenta vēlēšanu rezultātu masveidīgā viltošanā, kas noveda pie Trampa atbalstītāju 6.janvāra iebrukuma Kapitolijā, cenšoties nepieļaut elektoru kolēģijas balsojuma - Džo Baidena uzvaras pār Trampu - oficiālu apstiprināšanu.