Ideja braucienam pa Zemgali un Kurzemi: 8 pieturpunkti Hercoga Jēkaba ceļā (1)

Skaistās pilis, muižas, dievnamus un sabiedriskās ēkas simboliski apvieno Hercoga Jēkaba ceļš no Jelgavas līdz Alsungai. Iesaku šo maršrutu baudīt vasarīgā izbraucienā kopā ar ģimeni, vislabāk – nesteidzīgi, divu dienu garumā!

Lūk, ko ir vērts apmeklēt Hercoga Jēkaba ceļā: pirmajā dienā – vecpilsētas kvartālu Jelgavā (īsta konfekte!) un divas iespaidīgas katedrāles, kā arī Dobeles pili ar fifīgo jumta terasi. Otrajā dienā, turpinot kultūras mantojuma tūri, – noteikti iegriezties košajā Sabiles sinagogā un elegantajā Pedvāles muižā turpat netālu, no ārpuses aplūkot Kuldīgas topošo “Adatu fabriku”, ko atjauno arhitekte Zaiga Gaile, un ceļojumu noslēgt Alsungas viduslaiku pilī. Objektu pieejamību, atrašanās vietu un darbalaikus visērtāk vienkopus noskaidrot projektam veltītajā mājaslapā.

Mājas, ko karā nenodedzināja

Jelgava reiz bijusi Kurzemes un Zemgales hercogistes galvaspilsēta, kā arī atrodas tuvu Rīgai, tālab ekskursiju visloģiskāk būtu sākt šeit. Ideāla vieta senās pilsētas gaisotnes baudīšanai un pastaigām ir Vecpilsētas kvartāls – tur koncentrējas autentiskā manierē atjaunotas 18. gadsimta koka mājas, kas II pasaules karā (kā par brīnumu) netika nodedzinātas… Visa pārējā pilsēta tika praktiski noslaucīta no zemes virsas.

Man pašai radās iespaids, ka te ļaudis koka namus novērtē stipri vairāk nekā jebkur citur Latvijā un restaurējot lolo katru mazāko detaļu – lai tas būtu tapetes gabaliņš, fragments no podiņkrāsns vai autentiskās tapas un naglas.

Tieši tāpēc ir vērts apskatīt valsts nozīmes arhitektūras pieminekli Vecpilsētas ielā 14 – ar cieņu un pietāti atjaunotais nams (senākā koka ēka Jelgavā) ir kā dāma, kas gadu gaitā bieži mainījusi ietērpus un modes. Patlaban tā tiek veidota kā publisks tūrisma objekts ar izzinošu, izglītojošu un interaktīvu piedāvājumu par Jelgavas koka arhitektūru, Vecpilsētas ielas kvartālu, mājas unikalitāti un restaurācijas procesiem.

Divas katedrāles vienā kvartālā

Latvijā ir tikai četras pareizticīgo katedrāles; Sv. Simeona un Sv. Annas pareizticīgo katedrāle ir viena no tām. Uzbūvēta ar Krievijas cara Aleksandra III finansiālu atbalstu, daļēji saglabājot iepriekšējās, pēc arhitekta F. B. Rastrelli projekta 18. gadsimtā celtās, baznīcas pamatus un altāra daļu. Katedrāles zvanu tornī ir deviņi zvani, un lielākais sver 830 kg. Tā kā Jelgavā tolaik jau bija Svētās Annas baznīca, šai piekabināja arī Sv. Simeona vārdu.

Divu minūšu gājiena attālumā atrodas otrs dievnams – Jelgavas Bezvainīgās Jaunavas Marijas Romas katoļu katedrāle. Tā ir viena no lielākajām pilsētas sakrālajām celtnēm, veidota pseidogotiskā stilā un bagātīgi rotāta ar dekoratīviem elementiem. Kādreiz, 17. gadsimtā, tā bijusi Svētā Jura baznīca, izmēros stipri pieticīgāka. II Pasaules kara laikā baznīca izdega. Ēkas atjaunošana pabeigta tikai 1992. gadā, un jau četrus gadus vēlāk pāvests Jānis Pāvils II tai piešķīra katedrāles statusu.

Supervaroņu triki pils drupās

Ar Dobeles pili man ir īpašas attiecības, jo es pati nāku no šīs pilsētas. Pusaudža gados ar draugiem ložņājām pa pilsdrupām kā supervaroņi. Vēl tagad neuzdrošinos atklāt mammai dažus labus akrobātikas trikus, ko toreiz izveicām, meklējot slepeno eju zem Bērzes upes vai lecot no pils torņa uz balkonu trešā stāva augstumā. 25 gadus vēlāk es viena no pirmajām tiku ielaista pils jaunuzceltajā jumta terasē, no kuras paveras ekskluzīvs skats uz Dobeli. Man tas bija kā ceļojums laikā.

Livonijas ordeņa pils glabā vairākus interesantus noslēpumus. Pirmkārt, teju nedēļu (18. gadsimta sākumā) pilī ir uzturējies Zviedrijas karalis Kārlis XII. Otrkārt, pie Dobeles pilsdrupām trīs gadus pirms Vispārējiem dziesmu svētkiem notika Kurzemes latviešu dziesmu svētki (1870. gadā), vieni no pirmajiem Latvijā. Trešā leģenda vēsta, ka no pils kādreiz vedušas divas apakšzemes ejas; viena — uz kreiso krastu zem Bērzes upes; otra – uz Lielbērzi. Un beidzamais no neparastajiem faktiem – veicot pils atjaunošanu, pie ieejas kapelas pagrabā tika atklāts neskarts kultūrslānis ar veselu bagātību krājumu (zemgaļu gredzeniem, saktām, krellēm, zvārgulīšiem, šķēpu galiem, arbaleta bultām un pat lazdu riekstiem).

No boksa maisiem līdz Ritumam Ivanovam

Grūti noticēt, ka Sabiles sinagogā padomju gados karājās boksa maisi un glabājās dārzeņi, bet tagad performē Ritums Ivanovs. Gleznotāju ciemos bija uzaicinājis Sabiles mākslas, kultūras un tūrisma centrs, kas tur mājo patlaban. Vadītāja aizrautīgi stāstīja, kā čāpojusi uz vietējo piparbodi pēc oranžās krāsas spaiņa, lai pašrocīgi nogruntētu topošās gleznas pamatu, jo cienījamais mākslinieks šādu sagatavi bija pasūtījis… Tā nu uz vietas tapa mākslas šedevrs “Jēkabs, Kurzemes hercogs” fotoreālisma stilā.

Sabiles sinagoga ir līdzīga tādas pašas nozīmes kulta ēkai Livornas pilsētā, Itālijā (celta 1603. gadā), kas bijusi paraugs daudzām citām Eiropas sinagogām. Kāpēc Sabilei bija vajadzīga sinagoga? Jo 19. gadsimta beigās 73% šejienes iedzīvotāju bijuši ebreji. PSRS laikā dievnamā ierīkoja gan sporta zāli, gan augļu un dārzeņu kombināta noliktavu. Pēc tam ēka ilgu laiku stāvēja tukša. Kopš sinagoga atjaunota, tajā tiek plānotas izstādes, koncerti, kinovakari, lekcijas, konferences u.c. vērienīgi pasākumi.

Muiža, kur glezno vakcīnas

Atturīgās baroka formās celtā Firksu-Pedvāles muiža 18. gs. piederēja Heikingu dzimtai; tās nosaukums tolaik bija Eiķina Pedole. Līdz II pasaules kara sākumam, kad uz Vāciju repatriējās Firkspedvāles muižas īpašnieks Volfgangs fon Firkss, tai nomainījušies 34 īpašnieki. Pēc valsts neatkarības atgūšanas muižu savā pārvaldībā ieguva tēlnieks Ojārs Feldbergs, kurš te iekārtoja Pedvāles Brīvdabas mākslas muzeju.

Muižas kungu mājā ir izveidotas telpas dzīvošanai un radošajam darbam māksliniekiem no visas pasaules, kā arī izstāžu un nodarbību telpas. Laikmetīgajai mākslai neapšaubāmi piemīt humora izjūta – kāda gleznotāja muižā izstādījusi trīs radniecīgus garadarbus, kuru nosaukums ir “Pfizer”, “Moderna” un “Astra Zeneca”…

Vienīgā adatu fabrika Krievijas impērijā

1854. gadā Kuldīga kļuva par tādu kā adatu rūpniecības meku, jo šeit nodibināja vienīgo adatu fabriku visā plašajā Krievijas impērijā. Fabrika joprojām darbojas – vien tagad jau kā akciju sabiedrība “Arta-F” Rīgā, Maskavas ielā. Lai arī adatas vairs netiek ražotas, tajā top citas apģērba darināšanai nepieciešamas lietas – rāvējslēdzēji, spiedpogas, sprādzes siksnām, furnitūra korsetēm. Savukārt adatas Latvijā, tāpat kā pirms 160 gadiem, nu ieved no Vakareiropas.

Vēsturiskā “Adatu fabrika” Kuldīgā vēl tikai tiek atjaunota, bet nepacietīgajiem un ziņkārīgajiem tas neliedz šā objekta apskati no ārpuses (caur žogu) iekļaut pastaigā pa vecpilsētu. Ja paveiksies tikt restaurētajā telegrāfa tornī, kas atrodas līdzās, Kuldīgas panorāmu ar raksturīgajiem dakstiņu jumtiem varēs apbrīnot no putna lidojuma augstumiem. Biju, pārbaudīju, patika!

Ēkā, kas ar būvprojekta autores un arhitektes Zaigas Gailes gādību pārtop Mākslas un radošajā klasterī, sākotnēji atradās Kuldīgas adatu fabrika, bet vēlāk – slimnīca. Projekta rezultātā Latvijas Mākslas akadēmijas studenti turpmāk varēs mācīties ne tikai Rīgā, bet arī Kurzemes sirdī, kur viņiem būs moderni ierīkotas radošās darbnīcas koka un metāla apstrādei, veidošanai un zīmēšanai. Kā intervijā Latvijas Televīzijai atzinusi arhitekte, “šis ir akadēmijas mazais gabaliņš Kuldīgā – vieta, kur zināšanām, iztēlei un mākslai BŪT”.

Suitu lepnums – unikāla viduslaiku pils

Viena no retajām viduslaiku pilīm Latvijā, kas daļēji saglabājusies līdz mūsdienām savā vēsturiskajā veidolā, ir Alsungas Livonijas ordeņa pils. Pils lepojas ar 2,3 metru bieziem mūriem un senāko oriģinālo interjeru Kurzemē. Protams, gan Polijas un Zviedrijas karš, gan padomju laika mantojums tajā atstājis manāmas pēdas, tomēr Alsungas pils ir izcila ar to, ka nekad nav cietusi ugunsgrēkā.

Iekštelpās apskatāma vēstures ekspozīcija, suitu ķēķis, podiņu krāsns, bēniņi, manteļskurstenis un pagrabs. Barbaras buduārā iespējams uzrakstīt vēstuli ar spalvaskātu, kā arī romantiskā gaisotnē nosvinēt kādus īpašus svētkus pils apaļajā tornī. Sakarā ar restaurācijas darbiem pils telpas apmeklētājiem patlaban ir slēgtas, taču interesenti to var brīvi apskatīt no ārpuses, kā arī iepazīt pils pagalmu.