Sit, tātad mīl. Maldīgi pieņēmumi par vardarbību ģimenē (14)

Stereotipi ietekmē ikviena garāmgājēja viedokli un rīcību, ļaujot nepamanīt lietas vai liekot domāt: ja jau ģimene dzīvo kopā, tad viss nav nemaz tik traki. “Manuprāt dīvaini ir arī tas, ka, šādām situācijām publiski izgaismojoties, līdzcilvēku uzmanības fokuss nereti vēršas tieši pret upuri, turklāt ne tajā atbalstošākajā un pozitīvākajā veidā: Kas ar tevi nav kārtībā? Ko tu izdarīji vai neizdarīji pareizi? Kāpēc tu to stāsti publiski?” –  norāda psihoterapeite.

Viņas ieskatā viens no iemesliem varētu būt tāds, ka

sabiedrībai ir daudz vieglāk saprast, ko darīt ar upuri, nevis ar varmāku, – upurim ir vienkāršāk uzklupt, metoties viņu audzināt un labot.

“Otrkārt, mūsu sabiedrībā joprojām ir ļoti augsta tolerance pret vardarbību – ir lietas, kas cilvēkiem joprojām šķiet pietiekami normālas, un viņi nespēj pieņemt, ka kāds par tām publiski sūdzas. Sak, mums arī tā bija, mēs arī tā augām, un nekas traks! Man šķiet, ka šāda pozīcija ietver nevēlēšanos atzīt, ka mums, “kas šitā arī izaugām”, ne viss dzīvē ir bijis tik skaisti. Mēs negribam atzīt, ka mums kaut kas nav bijis okei, tādēļ labāk jāturas pie ierastā modeļa, atzīstot to par gana labu. Ir nevēlēšanās mainīt ierastās lietas un uzskatus, tādēļ vardarbība nereti tiek pieņemta kā norma audzināšanā un attiecībās.”

Lūk, populārākie maldīgie pieņēmumi par vardarbību ģimenē, un speciālistes komentāri par to graujošo ietekmi.

Tikai fiziskā vardarbība ir vardarbība, viss pārējais “neskaitās”

"Šis pieņēmums liek mums mazāk pamanīt problēmu, mazāk to novērtēt un tai pievērsties. Tomēr jāņem vērā, ka ne tikai fiziskā vardarbība, bet arī pārējās vardarbības izpausmes – tostarp arī emocionālā, materiālā un seksuālā, ir ārkārtīgi kaitējošas."

Upura personībā ir kas tāds, kas veicina vardarbību

“Pieņēmums rosina to, ka sabiedrība metas labot upuri, norādot, ko tam ir jāmaina, lai turpmāk tā nenotiktu. Arī te savu lomu spēlē tā saucamā kontroles ilūzija, kas liek mums domāt – "ar upuri tas notika tāpēc, ka ar viņu kaut kas nav kārtībā, bet ar mani tas nenotiks, jo es taču neesmu tāds,” skaidro psiholoģe, piebilstot, ka tā ir tikai ilūzija, jo patiesībā mēs neviens neesam simtprocentīgi pasargāti no vardarbības.

Viņa norāda, ka ir absurdi no upura gaidīt normālu uzvedību absolūti nenormālā situācijā. “Vai tiešām mēs varam gaidīt no cilvēka, ka viņš krīzes situācijā būs perfekti racionāls, mierīgs un pieņems tikai nevainojami izsvērtus lēmumus? Jāsaprot, ka,

dzīvojot draudu sistēmā, upurim ir bail, viņš savas spējas novērtē pārāk zemu, viņa pašvērtējums ir iedragāts – cilvēks vairs netic ne pats sev, ne arī citiem.

Šāda uzvedība mūs attur pilnībā izjust empātiju un saslēgties ar konkrēto situāciju.”

Vardarbība skar tikai ļoti nelielu sabiedrības daļu

Patiesībā šī problēma skar daudz lielāku sabiedrības daļu, nekā mums varētu šķist. Psiholoģe norāda – apziņa, ka tas notiek tikai nelielā sabiedrības daļā, veicina to, ka problēma netiek pamanīta, un upuris sevi stigmatizē: “Ja man galvā ir ideja, ka tas skar tikai nedaudzus, ir liela iespēja, ka es to nepamanīšu. Savukārt,

ja manā ģimenē notiek vardarbība, tad es visdrīzāk jūtos kā tāds zooloģiskā dārza iemītnieks vai retas sugas pārstāvis – man ir vairāk kauns, tādēļ ir lielāka iespēja, ka to mēģināšu slēpt un nevienam par to nestāstīšu.

Un, ja es nestāstu un nekur par to neziņoju, līdz ar to arī oficiālā statistika rādās stipri mazāka, nekā tā ir patiesībā. Veidojas apburtais loks.”

Tas, kas notiek ģimenē, paliek ģimenē

Tas, kas notiek ģimenē, ir ģimenes darīšana, un to nedrīkst “iznest” ārpus mājas. Un tas, kurš sūdzas, tas ir sliktais – šis pieņēmums mūsu sabiedrībā ir tik ļoti spēcīgi iesakņojies, ka nav pat jākomentē, kā tas reāli ietekmē mūsu darbības, teic Karīna Strode.

"Ja arī mēs saņemamies kaut ko “iznest” ārā, tad paši nereti mokāmies ar vainas apziņu, turklāt arī sabiedrības vērtējums ir “vienos vārtos”. Un kuram gan gribas piedzīvot apkārtējo nosodījumu un justies kā “lūzerim” vai sūdzmanim, kas netiek galā ar savu ģimenes dzīvi?"

Aiziet no vardarbīgām attiecībām ir vienkārši

Kaut kas nepatīk? Ej prom! Kur problēma? Viss taču ir elementāri. Ja jau neesi aizgājis, tad jau viss nav nemaz tik slikti – tas ir sabiedrībā populārs viedoklis. Aiziet patiešām nav viegli. Tas ir bīstami un finansiāli sarežģīti, skaidro psiholoģe.

“Pirmkārt, jāatceras, ka upuris dzīvo draudu sistēmā – pastāvīgās bailēs. Pajautā sev, cik vienkārši tev būtu paiet garām tīģerim, kas stāv tavā ceļā, ja apzinies, ka tas ir īsts un tevi ievainos?

Varbūt tomēr labāk izvēlēties sēdēt klusiņām stūrītī un cerēt, ka viņš tevi nepamanīs un pāri nenodarīs?"

Aiziet nav vienkārši arī tāpēc, ka tas tīri objektīvi ir bīstami – psiholoģe uzsver, ka aiziešanas moments ir bīstamākais moments vardarbīgās attiecībās, tas ir brīdis, kad vardarbība var eskalēties. "Varmāka, kurš cenšas visu kontrolēt, redzot, ka upuris dodas projām, visticamāk, intensificēs visus līdzekļus, lai to nepieļautu. Turklāt, ja tam visam klāt ir arī apstākļi, kas veicina ekonomisko atkarību, piemēram, mazi bērni vai slikti atalgots darbs, tad ir virkne materiālo un sadzīvisku problēmu, kas nosaka to, ka upuris ir ļoti atkarīgs no varmākas. Viņam nav kur iet, nav par ko ēst, nav par ko bērnus apgādāt. Ja cilvēks ir bijis izolēts no darba dzīves, viņam var trūkt arī prasmju. Plus vēl psiholoģiskie faktori – bezpalīdzības un milzīga baiļu sajūta, kas nebūt neveicina pārliecību par to, ka viss izdosies. Šim solim ir iepriekš jāsagatavojas, un te var līdzēt adekvāta un spēcīga palīdzība no malas.”

Diemžēl nav retums, ka, pat atrodot spēku aiziet no vardarbīgām attiecībām, upuris pēc laika tomēr tajās atkal atgriežas. Karīna Strode pauž, ka gadījumos, kad cilvēki ir iesaistījušies upura glābšanā, investējot palīdzības sniegšanā savu laiku, pūles un citus resursus, šādā situācijā, nespējot saprast upura psiholoģiju, viņi parasti jūtas nodoti.

Sit, tātad mīl

Bieži vien gan no upura, gan varmākas puses jūtas ir neviennozīmīgas. "To cilvēki tajā brīdī sauc par mīlestību un tās vārdā var ļoti daudz ko izdarīt vai nedarīt. Un nereti ar to tiek manipulēts no abām pusēm," komentē psiholoģe.

Viena no lietām, kas upuri “piesien” varmākam, ir siltas jūtas, atmiņas par pieķeršanos vai mīlestību, kas savulaik ir bijusi, jo jebkurš cilvēks vēlas atbalstu un siltumu.

“Un tur ir tāds viens psiholoģiskais fenomens, kas notiek, – jo mazāk attiecībās cilvēks to visu saņem, jo izsalkušāks viņš ir, un, jo viņš ir izsalkušāks un dziļāk draudu sistēmā, jo mazāk viņš redz citas iespējas savā dzīvē un jo vairāk viņš turas pie esošajām attiecībām, cerot tur kaut ko saņemt. Un, ja viņš kaut drusciņ reizēm kaut ko saņem – tas ir tas, kas notiek tā saucamajos medusmēnešos pēc krīzēm, kad uzrodas puķes un mīlestības solījumi, – tad pie tā viņš arī izmisīgi turēsies. Tieši šis mūžīgais izsalkums veicina pieķeršanos vardarbīgajām attiecībām,” speciāliste kliedē mītu.

Vardarbība notiek tikai sociālā riska ģimenēs

Psiholoģe norāda, ka šis stereotips, gluži tāpat kā pieņēmums, ka vardarbība skar tikai nelielu sabiedrības daļu, tiešā veidā ietekmē iesaistīto uzvedību un pašvērtējumu. "Upuris domā: “Kas ar mani nav kārtībā, ka ar mani notiek tā kā tajās – nosacīti sliktajās ģimenēs?” Un tas liedz arī sabiedrībai identificēt vardarbību, neattiecinot šo problēmu uz sievieti vai vīrieti, kas dzīvo labklājībā, jo ārēji taču nekādas pazīmes neliecina, ka viņu dzīvē var būt problēmas.”

KUR MEKLĒT PALĪDZĪBU?

Aicinām izpildīt testu, kas atvieglo dažādu vardarbības veidu identificēšanu, mudināsim būt vērīgiem un nepalaist garām vardarbības pazīmes sev līdzās.

Cietušie palīdzību var meklēt pašvaldības sociālajā dienestā vai krīzes centrā:

Raksts tapis IKEA sociālās iniciatīvas "Pamani vardarbību" ietvaros