Pandēmijas laikā baznīcām piešķirtais vairāk nekā pusmiljons eiro liek jautāt, kas valstij ir zināms par to finansēm. Pašas baznīcas pārskatus nepublisko, jo esot pieejami draudzēm, bet runa ir par apjomīgiem līdzekļiem – ziedojumos vien gandrīz 20 miljoni eiro gadā.
Pirms diviem gadiem jūnija rītā, kad īsi pēc saullēkta pa šaurajām Vecrīgas ielām ticīgie plūda uz katoļu svēto misi Rīgas Sāpju Dievmātes baznīcā, mieru pārtrauca asa sižeta filmu cienīgs skats. Dievnamu ielenca vīri melnās brillēs, bruņuvestēs, ar pistolēm.
Tā notikušo apraksta draudze. Viņi to sauc par laupīšanu. Valsts ieņēmumu dienests (VID) — par kratīšanu.
Kratīšanas bija sākums kriminālprocesam, kurā šogad 12. jūlijā par iespējamu draudzes izvairīšanos no nodokļu maksāšanas vairāku tūkstošu apmērā tiesas priekšā stāsies katoļu priesteris Māris Zviedris. Cik Re:Baltica zināms, tā ir pirmā šāda veida lieta, kas paver priekškaru uz baznīcu saimnieciskās darbības aizkulisēm.
Latvijas Satversme paredz, ka baznīca ir šķirta no valsts, bet realitātē tā nav: valsts baznīcas gan atbalsta finansiāli, gan caur atsevišķām partijām tām ir ietekme politikā (vairāk lasiet šeit).
“Satversme ir tāda, kāda ir, bet dzīvē mums tā atdalītības forma ir ļoti kaut kur pa vidam,” saka reliģisko lietu pētnieks Ringolds Balodis (NA). Viņš uzskata, ka precīzāks formulējums būtu “Latvijā nav valsts baznīcas”. Daļēju atdalītību viņš skaidro gan ar valsts un baznīcu līgumiem par to statusu, gan ar tām uzticētajām funkcijām, piemēram, laulību reģistrēšanu, gan ar finansiālo atbalstu.