Nauda runā ⟩ Krīzes pārvarēšanas jomā uz kaimiņvalstu fona visos rādītājos esam pēdējā vietā (20)

Galvenie izaicinājumi pasākumu rīkotājiem

Aizvadītais pasaules čempionāts hokejā Latvijai bija ērkšķiem kaisīts, saka Kalvītis. Pirmkārt, tas tādēļ, ka Latvija sākotnēji nebija pieteikusies 2021. gada čempionātam un 2017. gadā tika pieņemts lēmums startēt kopā ar Baltkrieviju par čempionāta rīkošanu.

“Sākotnēji viss bija labi, taču pēc tam notikumu Baltkrievijā dēļ viss izvērtās citādāk. Bijām arī nonākuši tik tālu, ka ne tikai Baltkrievijai, bet arī Latvijai šo čempionātu varēja atņemt.

Mums vieniem neviens īsti negribēja uzticēt rīkot čempionātu, bet šajā gadījumā nedaudz nāca palīgā arī Covid-19. Februārī, kad tika pieņemts lēmums rīkot šo čempionātu tikai Latvijā, Covid situācija bija slikta visā Eiropā.

Šādus apstākļus, kā Latvija, kad abas halles atrodas teju 100 metru attālumā viena no otras, nevarēja piedāvāt neviens.

Kad kļuva skaidrs, ka čempionātā būs jāiztiek bez skatītājiem, tad arī Starptautiskajai Ledus hokeja federācijai (IIHF) nācās meklēt līdzekļus savās rezervēs, lai šo čempionātu finansētu,” saka Kalvītis.

Viņš norāda, ka bija grūtas sarunas arī ar valdību, kas tomēr beigās piekrita līdzfinansēt šo čempionātu.

Lielu pasākumu rīkošanā ir jārēķinās ar dažādiem šķēršļiem. Kontekstā ar maratonu jāsaka, ka tas notiek katru gadu un pašlaik tiek plānots jau 2023. gada Rīgas maratons, norāda Nords.

Savukārt kontekstā ar mūzikas festivāliem šovasar ticamība, ka notiks kaut kas nopietns, ir ļoti neliela.

“Situācija Covid un ierobežojumu dēļ mūsu industrija šobrīd ir uz pauzes. Šovasar sāksies tas, ka tajās valstīs, kuras ir tikušas tālāk ar vakcināciju, jau atsāksies liela mēroga pasākumi. Te gan jārēķinās, ka šajās valstīs, piemēram, ASV un Lielbritānijā, ir savas liela mēroga zvaigznes.

Tādās valstīs kā Latvija nevar uztaisīt liela mēroga festivālu ar liela mēroga zvaigznēm. Mākslinieki ir sarunāti, bet tie nav izziņoti,” norāda Majors.

Viņš skaidro, ka festivālu rīkošana ir nopietns bizness, jo tas ir pasākums ar vairāku miljonu budžetu, un arī šeit jārisina dažāda mēroga uzdevumi.

Pasākumi un ekonomika

Ekonomiskais pienesums no viena Rīgas maratona ir 5-6 miljoni eiro. Ja, piemēram, uz maratonu atbrauc 5000 skrējēju, kas atved līdzi vismaz vienu līdzbraucēju, tad tie ir 10 000 cilvēku kas atbrauc uz vidēji trīs – četrām dienām, iztērē vidēji 70 – 200 eiro dienā, tad tā ir nauda, kas ienāk mūsu ekonomikā.

“Ja mēs skatāmies uz pasākumiem, tie ienes valstij naudu. Lielo megapoļu maratoni ar to ārkārtīgi lepojas. Maratonu tūrisms ir ļoti populārs, jo cilvēkiem ir tendence braukāt pa dažādām pilsētām, palikt tur, skriet, iepazīt pilsētu citādākā veidā.

Tas atlikums valstij ir ļoti pozitīvs. Ne velti pasākumu nozare ir teikusi, ka valstij nav jākautrējas ieguldīt liela mēroga pasākumos, jo tie var dot lielu pienesumu ekonomikai,” norāda Nords.

Kad Latvija ieguva tiesības rīkot pasaules čempionātu hokejā, tika runāts, kāds varētu būt valsts un arī pašvaldības atbalsts turnīra rīkošanai. Tika aprēķināts, ka Latvijas ieguvums varētu būt 50 – 70 miljoni eiro.

“No tā visa sanāca, ka IIHF samaksāja 14 miljonus eiro, lai šis pasākums vispār varētu notikt. Tas ir 4-5 reizes mazāk, nekā sākotnēji plānojām ieņemt. Protams, ja varētu ierasties līdzjutēji no Somijas, Zviedrijas, Dānijas, Vācijas un tamlīdzīgi – katra spēle būtu izpārdota. Jāsaka, ka mums vispār ir jālepojas, ka mēs savu vārdu varam pasniegt ar lielu pasākumu organizēšanu, ne tikai ar karogu noņemšanu. Tādējādi mēs varam iegūt lielu reklāmas platformu. Ja par Rīgu stāsta Ziemeļamerikas kanāli, kas translē NHL spēles, tad mums ar to ir jālepojas un jācīnās par šādiem pasākumiem,” norāda Kalvītis.

Čempionāta laikā IIHF tērēja naudu no saviem rezerves fondiem, taču pozitīvi ir tas, ka beidzot viesnīcas Rīgā varēja gūt kādu labumu – 1200 dalībnieki trīs nedēļas dzīvoja Latvijā. Līdz ar to Latvijai ir lielāka mēroga pasākumi.

“Positivus” rīkotājs Majors skaidro, ka koncertu un festivālu bizness ir ilgtermiņa bizness. Lai uzbūvētu festivālu, ir vajadzīgi vairāki gadi, lai festivāls būtu ienesīgs.

“Tas ir ilgtermiņa process, jo tas ir zīmols, kas ir kā magnēts, kas ļauj piesaistīt cilvēkus, tāpēc mazāk esam atkarīgi no dažādiem satricinājumiem. Mēs nekad nopietni neesam pretendējuši uz publisko naudu. Mēs nerīkojam tikai festivālu, mēs rīkojam arī koncertus. Lielie koncerti Rīgā spēj piesaistīt tūristus.

Ļoti būtiski ir saprast, ka lielie pasākumi ir daudz noderīgāks mārketinga instruments nekā tukšās zīmolu kampaņas, kam iztērēta milzīga nauda vairāku gadu laikā. Ar pasākumiem to ir iespējams izdarīt daudz efektīvāk,” norāda Majors.

Ierobežojumi un politika

Viena no problēmām ir tā, ka politiķiem ir jābūt tiem, kas izsver plusus un mīnusus. Tomēr nereti rodas nekonsekvence lēmumos, jo brīdī, kad “kāds pasaka, ka ir augsti riski”, tad lēmums netiek pieņemts vispār.

“Otrkārt, kamēr nebija vakcīnas, bija skaidrs, ka valdības uzdevums bija pasargāt sabiedrību. Tagad, kad vakcīnas ir pieejamas, ir jāatceras, ka katra sabiedrība balstās uz atbildīgiem pilsoņiem. Tā ir katra iedzīvotāja atbildība, kā viņš grib ar šo problēmu sadzīvot, jo valdība nav bērnudārza audzinātājs!

Vakcīnas ir – ir jāmīkstina ierobežojumi. Visi, kas baidās saslimt ar Covid, vakcinējas. Tie, kas grib uzņemties riskus, – paši arī uzņemas. Tādai būtu jābūt valdības pozīcijai, nevis stāstīt, ka mēs “kaut ko nedrīkstam”.

Par to arī ir jāmaksā un būs jāmaksā nākošos gadus, jo valstij parādi būs lieli,” norāda Kalvītis.

Mums ir jāiemācās sadzīvot ar šo vīrusu un ir jāizstrādā noteikumi, kā notikt dažādiem pasākumiem. “Šā iemesla dēļ es uzskatu, ka bija jānotiek arī e-dziesmu svētkiem, ja reiz viņi bija gatavi. Tas ir tas, pats, ko mēs izdarījām ar virtuālo skriešanas klubu. Mēs arī varējām aizliegt un gaidīt labākus laikus,” norāda Nords.

“Sākotnēji pietiekami ilgi tolerēju šo piegājienu, bet tagad redzam, ka lietas ir ielaistas. Tas nāk no nespējas un nevēlēšanās uzņemties kādus riskus. Kopējā bilde nav laba – ja skatāmies uz krīzes pārvarēšanu dažādās jomās uz kaimiņvalstu fona – mēs visos rādītājos esam pēdējā vietā. Visilgāk, visdārgāk – un tas nav labi. Ilgu laiku arī valdība sevi mānīja ar domu, ka mēs ļoti labi pārvaram šo krīzi. Tā ir viena no galvenajām problēmām,” norāda Majors.

Nevar sagaidīt no cilvēkiem spēju risināt problēmas, ja viņi domā, ka viss ir labi. “Mans atskaites punkts ir mūsu pozīcijas attiecībā uz kaimiņvalstīm. Un šeit tā situācija nav pārāk laba – mēs arvien vairāk atpaliekam no kaimiņvalstīm,” sacīja Majors.

Sports un politika

Sports ir politisks instruments – to mēs varam atcerēties vēl no Maskavas un Losandželosas olimpiādēm. Skaidrs, ka sports tiek izmantots kā politisks instruments.

“Sportisti politiku neizmanto. Politiķi izmanto sportu kā instrumentu. Tas, kas notika Rīgā [ar karogu noņemšanu]. Mūsu politiķi vērsās pret sportistiem, un tas bija nepieņemami. Mēs visi nosodām lidmašīnas nosēdināšanu, lielākā daļa čempionāta dalībnieku arī atbalstīja Rīgas mēra un ārlietu ministra darbības. To varēja izdarīt pie Rīgas domes, bet kāpēc bija jāiejaucas hokeja čempionātā? Pēc tam nedēļu nācās pavadīt, cīnoties ar politiskajām problēmām, ko izraisīja šī karogu noņemšana,” skaidro Kalvītis.

Mūsu politiķi vēlējās hokeja čempionātu izmantot kā instrumentu savu mērķu sasniegšanai. Pašlaik Latvija ir pārrāvusi diplomātiskās attiecības ar Baltkrieviju, vairākas dienas lidmašīnas netika ielaistas arī Krievijas gaisa telpā – no tā zaudējumus cieta uzņēmēji, kuriem ir bizness šajā reģionā. Tas nebija veids, ar ko lepoties.

“Man nācās mierināt IIHF, hokeja komandas – ieguldīt lielu enerģiju, lai skaidrotu situāciju un to nogludinātu. To nevar vērtēt kā izdevušos pasākumu, tā ir katastrofa. Neviens neko nebūtu pārmetis, ja karogi būtu noņemti pie Rīgas domes vai Nacionālās bibliotēkas, bet kāpēc bija jāaiztiek čempionāts? Politika vienmēr būs saistīta ar sportu. Bet nodalām sportistus, kuri nav saistīti ar politiku,” norāda Kalvītis.

Nords skaidro, ka viņš kā maratona organizators ir centies norobežoties no politiskām spēlēm. Tomēr viņam ir jāņem vērā starptautiskos noteikumus.

“Mūsu pasākumā politiskās partijas ir centušās pieteikties par sponsoriem, tomēr tās ir saņēmušas atteikumu, jo mēs gribam būt maksimāli neitrāli,” norāda Nords.

Majors skaidro, ka izklaides industrija, salīdzinot ar sportu, ir spējusi būt politiski neitrālāka. Tāpēc izklaides nozare ir apolitiskāka.