“Banki”, “barkan”, “kāzu vilciens” un morgs pļavā: Pededzes neparastā kultūra (1)

Ja gadās būt Alūksnē, ir vērts aizbraukt līdz galam, tas nozīmē - līdz Pededzei, vietai, kas robežojas ar Igauniju un Krieviju. Savdabīgo un krāšņo kultūras buķeti, kāda nav nekur citur pasaulē, kopš senseniem laikiem dzīvojot kopā, radījuši latvieši, krievi, latgaļi, igauņi un seti (neliela etniska grupa, kas dzīvo Dienvidigaunijā un Krievijā). Turklāt jāpasteidzas, jo senās tradīcijas izzūd kopā ar vecīšiem, kas te palikuši daži desmiti. Līdzīgi kā citos pierobežas pagastos, arī Pededzē dzīve rit vairāk pagātnes, ne nākotnes formā.

Kas ir seti?

Šoseja ir perfekta, lai gan nesaprotu, kāpēc vienos līkumos, it kā piedzērušies kolhoznieki to būtu taisījuši. Pamests veikals, dažas necilas mājas. Pazīstama aina. Drīz vien apjaušu, ka ceļš ved uz nekurieni, jo jau labu laiku esam vienīgie braucēji. Vispirms pamanu miniatūru Uzvaras parku. Varens piemineklis karā kritušajiem karavīriem tik mazam ciemam.

Liela sarkana zvaigzne - nu skaidrs, ka vācu karavīri te neatdusas.

Aiz piemiņas vietas smalku bērzu birztaliņa ar padomju laika graustiem. Šķiet, savulaik te mēģināja uzbūvēt ko nopietnu. Vēlāk uzzināšu, ka viens no graustiem plānots kā morgs pie slimnīcas, ko tā arī neuzcēla. Tagad te ir komfortabla vieta spokiem un to cienītājiem. Centrā, ja asfaltēto pleķi tā var nosaukt, ir mazs veikals ar igaunisku nosaukumu “Kalese”. Oho, netālu konkurents - vēl viens veikals, iepretim plašs padomju laikos būvēts Tautas nams. Pededzē dzīvo ap 500 cilvēku, bet mēs pamanām tikai divus - veikala pārdevēju un pircēju. Tālumā redzama 1938. gadā celtā Pededzes pamatskola - vienīgā atlikusī visā apkaimē. Pie tās aug paša Kārļa Ulmaņa stādītais ozols. Pededzes pamatskolas projekta autors ir savulaik pazīstamais arhitekts Indriķis Blankenburgs. Dodamies iekšā Tautas namā - varbūt kādu satiksim.

Telpas ir izremontētas, iekārtotas ar zināmu vērienu. Zālē pie sienas kāzu bildes no dažādiem laikiem, bet, ko tās nozīmē, vēl nezinām. Atskan soļi, un mums pretim steidzas Tautas nama vadītāja Tatjana Steklova. Nopriecājusies par vienīgajiem apmeklētājiem, viņa mūs vedina aplūkot pagasta muzeju, bet vispirms paskaidro, ka Pededzes kāzu rituāls iekļauts Latvijas nemateriālās kultūras vērtību sarakstā.

Iemesls, kāpēc Pededzes pareizticīgo kāzu rituāls ir unikāls un raksturīgs tikai šim apvidum, saistīts ar vēsturiskajām robežu maiņām.

Izsekot visām vēstures peripetijām ātrumā nav iespējams, vien saprotu, ka senos laikos Pededze dalīta starp Zviedriju, Poliju un Krieviju, tad nonākusi Krievijas impērijas sastāvā un atkal jau dalīta starp guberņām. 20. gadsimta 20. gados miests nonāca Igaunijas paspārnē, un tikai 1924. gadā tā robežas iezīmēja Latvijas teritoriju. Turklāt vietējo kultūru krietni ietekmējuši seti - neliela pareizticīgo baznīcai piederīga etniska grupa. Bet setu dzīves divi svarīgākie punkti ir kāzas un bēres. Seti ir tie, kas dzied lēlo - šī dziedāšanas tradīcija iekļauta UNESCO Reprezentatīvajā cilvēces nemateriālā kultūras mantojuma sarakstā. Vēl zīmīgi, ka setu sievietes nēsā garas sudraba monētu virtenes uz krūtīm. Ne jau ikdienā - tā ir tautastērpa sastāvdaļa. Tas, ka setu krāsas ir melna, sarkana un balta, redzams, uzmetot skatu muzejam.

Sarkanais stūrītis un kašmira zirga deķis

Savdabīgā Pededzes kultūra, kas vispār, jāteic, ir ļoti dīvaina, veidojusies, sajaucoties malēniešu, igauņu, krievu, latgaļu un setu dzīvesziņām. “Mana vecmāmiņa, dzimusi 1914. gadā, prata lasīt un rakstīt latviski, krieviski un igauniski,” kultūru sajaukšanos raksturo mana sarunas biedre. Man šķiet, arī viņas krievu valodai piemīt neparasts skanējums - vārdi teikumos virknējas tik neierasti, ka man kārtīgi jāieklausās, lai nepazaudētu domas pavedienu. Vietējā izloksnē, piemēram, dzērvene ir "žuravina" (журавина), “kļukva” (kлюква), burkas - "banki" (банки), burkāns - "barkan" (баркан), "morkovj" (морковь). Pagastā vēl aizvien lieto vārdus ”drjanki" (дянки) – dūraiņi, "abrjažatsja" (абряжатся) – apkopt lopus, "tina" (тина) – kartupeļu laksti, "srjašitsja" (сряшиться) – neveikli pakrist. Pededzes vecajos namos obligāti bija krievu plīts, Tatjana rāda uz butaforisku krāsni, uz kuras salikti izrakstīti dūraiņi. “Tiem ir simts gadi,” viņa paskaidro, bet man grūti noticēt, jo cimdi izskatās kā tikko adīti. “Babuškas pūra lādēs glabāja,” saka Tatjana un iešūpo koka šūpuli, kas karājas pie gultas. Tas gan izskatās pēc parastas kastes ar salmu matraci. Ņemot vērā, ka tajos laikos pamperu nebija, prasu, vai slapjums netecēja uz grīdas, ja bērns apčurājās.

Kā tad, ka tecēja! Tāpēc zem šūpuļa palika bļodu. Lūk, arī visa gudrība.

“Kad šūpulis sapuva, to aiznesa uz mežu un iekāra bērzā, kas skaitās dzīvības koks,” turpina muzeja vadītāja. Uz gultas sēž tādas kā vudū lellītes. Tām patiesi bijusi īpaša nozīme pededziešu dzīvē. Dažas domātas bagātības vairošanai, citas labai ražai. “Vīriešiem patīk,” smejas Tatjana, norādot uz leļļu naturālajām formām.

Pie sienas un blakus gultai ir paklāji, noklāti sarežģītiem, sarkaniem rakstiem uz melna fona. Ainavu, kas pie sienas, 20. gados gleznojis vietējais iedzīvotājs. Skapis vaļā! Tajā ir tādi tērpi, ka mūsdienu augstās modes guru var iet pupās. “Vai esat pie mums latviešiem redzējusi kreklus ar ziliem izšuvumiem? Bet mums ir!” Tatjana rāda, ar ko atšķīrušies latviešu un krievu puišu krekli, bet kādi raksti bijuši raksturīgi tikai setiem. Piemēram, krekls ar stāvo apkakli un aizdari sānos piederējis krievu puisim. Savukārt pēc jostas varēja pateikt, no kura ciema ir tās nēsātājs. Jostas nēsāja gan sievietes, gan vīrieši. Tatjana, kurai ir setu saknes, reiz vecmāmiņas lādē atrada savādu jostu, proti, tā bija izrakstīta ar auseklīšiem. Izrādās, auseklīši liecināja: tie ir mūsējie - seti, kas aizgājuši dzīvot uz Latviju. Tikmēr es jau priecājos par miniatūrām galošām ar papēdīti. “Īsie zābaki bija līdz karam, garākie pēc kara.” Tatjana parāda 1905. gadā darinātas kurpes - kaut tūlīt velc un ej uz balli!

Smieklīgs apģērba gabals ir māneklītis, proti, krekla priekšdaļa gluži kā salvete, ko pavilkt zem žaketes. “Tādus nēsāja, gan veči, gan jaunekļi. Domāja, ko tur šūt veselu kreklu. Pavelc zem žaketes, un visi domā, ka viņš jaunā kreklā katru dienu.”

“Pie mums galifē bikses nēsāja līdz pat 80. gadiem. Kad 1985. gadā atnācu te strādāt, vīri tādās staigāja kopā ar garajiem “kerzas” zābakiem,” stāsta Tatjana.

Līgavaiņa manekenam mugurā raupjas vilnas bikses un stilīgs krekls - tērps kā no Parīzes modes nedēļas. “Katrā mājā bija sarkanais stūrītis. Sarkans nevis tāpēc, ka komunistisks, bet tāpēc ka skaists. Manā mājā joprojām tāds ir,” turpina Tautas nama vadītāja.

Viss, kas muzejā atrodams, ir autentisks - lietots gadu desmitiem, ja ne visus simts, un šurp sanests no pededznieku mājām. Galda centrā patvāris, trauki ne no lētajiem. “Seti bija bagāti, tāpēc arī lietas nav prastas,” saka Tatjana. “Šiks jums tas tepiķis,” saku, taustot samta segu. “Tas nav nekāds tepiķis, bet zirga sega,” man paskaidro. Samta audums izšūts ar ne jau parastas vilnas, bet kašmira diegiem! “Kad mūsu cilvēki gāja uz baznīcu vai tirgu, viņi gribēja parādīt, ka ir bagāti. Tāpēc bija labs zirgs, kura mugurā uzlika izšūtu samta segu. Kašmiru pirka pie ebreju tirgotājiem Alūksnē.”

Mazajā Pededzes muzejā ir vairākas lietas, ko par unikālām atzinuši Latvijas Etnogrāfiskā Brīvdabas muzeja darbinieki. Viena no tādām - bildes rāmis, apstrādāts ar perlamutru.

Putras ciems, ko sargā robežsargi

Dodamies aplūkot Pededzes rokdarbnieču izšūtos dvieļus. Daži no tiem ir simts gadu veci.

Ekspozīcijā ir smaržu pudelītes no dažādiem laikiem, kas vēl glabā saldenu smaržu. Līdzās 200 gadu vecas ikonas. “Pieci radošie kolektīvi, no kuriem trīs piedalās Dziesmu svētkos, senioru, rokdarbnieču un sporta pulciņš,” Tatjana uzskaita, cik kupla mazajā pierobežas pagastā kultūras dzīve. Lai Tatjana ir diplomēta grāmatvede, viņa vada vairākus kolektīvus, pati veido dekorācijas un glezno.

Sieviete dzīvo skaistā vietā - Pededzes upes krastā, viena nelaime - pierobežas “mirušajā zonā” nav interneta.

Vēl viena Pededzes iezīme: jau vairāk nekā 50 gadus te plaši tiek svinēta Masļeņica jeb Meteņi. Padomju laikā, kad pagāniskos svētkus nebija ļauts svinēt, tos nodēvēja par “atvadām no krievu ziemas”, un tad nu gāja vaļā uz pilnu klapi.

Vispār padomju gados dzīve Pededzē situ augstu vilni - te dzīvoja ap 3600 cilvēku, no kuriem liela daļa strādāja kolhozā “Zarja”. “Gribēja rehabilitācijas centru un slimnīcu būvēt, pat morgu jau uzcēla,” saka Tatjana. Vēl bija plānots veidot lielu siltumnīcu saimniecību, bet trakajos deviņdesmitajos viss pajuka. Tagad šurp ārsts atbrauc reizi nedēļā, bet lielākā daļa darbspējīgo brauc strādāt uz Igauniju, kur minimālā alga “pavisam cita”.

Tatjana pastāsta, ka neparasta vieta pagasta teritorijā ir spontāni izveidotā mēra kapsēta. no Tautas nama vadītājas atvadāmies ar cerību reiz vēl iegriezties Pededzē, lai pamatīgāk izpētītu visus nostūrus. Uz kapiem nebraucam, bet, pamanījuši norādi “Putrovka”, nolemjam aizbraukt līdz Krievijas robežai.

Tā vien šķiet, ka reiz Putras ciems bijis visai apdzīvots nostūris. Tagad dzīvība manāma vien dažās mājās. Tomēr redzam, ka autobuss dažus palicējus aizved līdz pašai robežai, lepni apmetot līkumu gar robežsardzes torni. Mums vēl jāmēro 230 kilometru garš ceļš līdz Rīgai.