:format(webp)/nginx/o/2021/12/14/14260526t1hd869.jpg)
Pasaule uzņem apgriezienus, dzīve atgriežas “vecajās sliedēs” - durvis ver restorāni un fitnesa klubi, sezonu sāk koncertzāles un kinoteātri, tūrisma aģentūras organizē ceļojumus. Bet vai mēs esam gatavi lielajai dzīvei, vai arī esam pārvērtušies apaļīgos, tramīgos zūmotājos? Par to, kam dot roku, kāpēc ballīte, pēc kuras tā ilgojāmies, nokaitina, un kā “dzīvot šodien”, saruna ar ārstu psihoterapeitu, Rīgas Stradiņa universitātes docētāju Artūru Miksonu.
Vai pēc tam, kad gadu esam centušies saprast dzīvi “četrās sienās” un liela daļa no mums jau ir “ierāvusies sevī”, spēsim atgriezties normālā dzīvē?
Tas, kas šobrīd maina pasauli, ir ne tik daudz norobežošanās no ārpasaules, kā iznākšana ārā, gluži kā anekdotēs par to, ka pirms vakcinācijas nezinājām, cik daudz dīvainu cilvēku mums apkārt. Negaidīti kāds labi pazīstams vai tuvs cilvēks ir izrādījies radikālis, kas iestājas pret vakcīnām un ierobežojumiem.
Līdz ar vakcinācijas sākšanu sabiedrība sāka šķelties pareizajos, nepareizajos, diskriminētajos, nediskriminētajos. Tas ir absurds!
Vēsturiski šādi jautājumi vienmēr ir bijuši, tikai citās jomās. Piemēram, 90. gadu sākumā mainījās autovadīšanas noteikumi - obligātā apdrošināšana. Tu visu dzīvi brauci, bet pēkšņi kāds liek pirkt OCTA! Arī toreiz bija tādi, kas protestēja, atteicās pildīt jaunās prasības, iekūlās nepatikšanās. Jaunie noteikumi uzjundīja dusmas, radās pārpratumi. Taču vēlāk tomēr nācās pieņemt – ja es vēlos braukt ar savu auto, man OCTA ir jāpērk, citādi būs sods.
Jā, pārsteidzoši, cik daudz starp inteliģentiem, citās tēmās adekvātiem cilvēkiem ir to, kas atsakās vakcinēties. Man liekas, ka iemesli nav viennozīmīgi - šajā izvēlē vai drīzāk attieksmē ir citi motīvi.