Infodēmijas ierobežošana. Mediju un auditorijas atbildība (4)

Tiešsaistes pasākums kā izglītojošs ieskats mediju ētikas pasaulē tiek organizēts ar mērķi informēt un izglītot mediju profesionāļus, īpašniekus, auditoriju un sabiedrību kopumā, kā arī raisīt pēc iespējas plašāku diskusiju par Covid-19 pandēmijas ietekmi uz mediju vidi. Mediju ētikas mēneša atklāšanas pasākums piesaistīja ap 1500 skatītāju, un tā tiešraide tika translēta ne tikai “Latvijas Mediju ētikas padomes” “Facebook” kontā pasākuma sadaļā, bet arī Latvijas lielākajos ziņu portālos.

Tiešsaistes pasākums tika iesākts ar Skaidrītes Lasmanes, Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes emeritētās profesores un vadošās pētnieces veiktās izpētes “Latvijas mediju darbs infodēmijas laikā: veiksmes un neveiksmes” prezentāciju. Tās ievadā pētniece skaidro ekoloģisko pieeju, kas ir ļoti svarīga, jo žurnālistiku un plašsaziņas līdzekļus vairs nav iespējams skatīt un analizēt tikai empīriski. Mediji ir jāanalizē plašākā tīklā, ko sauc par sociālo struktūru jeb sabiedrību. Tas iet roku rokā ar māju jēdzienu jeb sociālās ekosistēmas drošības un ilgtspējas mērķi, kura īstenošanu atvieglo vai attālina mediji un komunikācija. Tieši mediji ir būtiska šīs sociālās ekosistēmas daļa, kurai pieder komunikācijas, informēšanas, kognitīvā, nozīmju un vērtību veidošanas (kultūras) loma, turklāt laika gaitā mediju loma mainās. Lai pētītu mediju darbu pandēmijas laikā, ir nepieciešams pievērsties ekoloģijai jeb mediju skatīšanai un analīzei kopsakarā. Krīzes ekoloģijā mediju atbildībai un darbībai ir trīs virzieni - informatīvā kognitīvā atbildība, atbildība par noskaņojumu, gaumi un attieksmi, kā arī solidāras rīcības atbildība. Jau kopš pagājušā gada 12. marta plašsaziņas līdzekļi visā Latvijā informē par slimības norisi, tās pārvarēšanu un dala atbildību ar valdību un veselības organizācijām par krīzes pārvarēšanu. Tas atspoguļojas trīs diskursos - Covid-19 norisē, veselības organizācijā, valdības ierobežojumos un lēmumos, kā arī informācijā par vakcīnām un vakcinēšanos, kas īpaši vērojams pēdējos mēnešos. Analizējot situāciju Latvijā un mediju atbildību par informēšanu, Skaidrītes Lasmanes ieskatā tā ir bijusi pietiekama, pieminot tādus labos piemērus kā žurnālu “IR”, portālu “Delfi”, kā arī sabiedriskos medijus - LTV1 un LR1. Lai gan sabiedrības informēšana ir bijusi pietiekama, ir redzamas vairākas nepiepildītas informēšanas iespējas un nepilnības. Tās izpaužas kā sensacionalitāte, ziņu vienveidība, nāves ziņas, viltus ziņas un dezinformācija, kā arī stigmatizācija, kad mediji uzsver kādu parādību, sakāpina to un rada pārspīlējumu. Sensacionalitāte ir izpaudusies vairākās ziņās un virsrakstos, piemēram, saslimstības pieaugumu vai mirušo skaitu apzīmējot kā rekordu. Būtiska ir arī informatīvās vienveidības un rutīnas mazināšana, kas noved pie apnikuma un vienaldzības. Tas ir izdarāms, veicot dziļāku analīzi un krīzes notikumu performanci jeb izmantojot emocionālus vai analītiskus pieredzes naratīvus. Nāves ziņas ir ļoti sensitīvas, tādēļ tām ir jābūt atspoguļotām pienācīgā, iejūtīgā veidā, vairojot līdzcietību, turklāt tādās valstīs kā ASV nāves ziņas tiek izmantotas plašas sabiedrības mobilizācijas nolūkā. Runājot par viltus ziņām un dezinformāciju, Skaidrīte Lasmane piemin to, ka cilvēki var tikt viegli maldināti, viņiem ir akla gatavība noticēt arī tam, kas nav patiess. Jau pandēmijas sākumposmā Pasaules Veselības organizācijas (PVO) ģenerāldirektors ir teicis, ka “mēs necīnāmies tikai pret pandēmiju, mēs cīnāmies pret infodēmiju”, tomēr labā ziņa ir tā, ka mediji var ļoti daudz ko darīt, lai dezinformācijas izplatību mazinātu. Viens no risinājumiem varētu būt mākslīgais intelekts, kas dezinformācijas izplatību padarītu mazāk efektīvu un to automātiski apturētu. Analizējot stigmatizāciju medijos, pētniece izcēla vecos ļaužu pansionātus, bezpajumtniekus, pusaudžu depresivitāti un vardarbību ģimenēs, kuru atspoguļojums Covid-19 laikā ir bijis pārspīlēts un ne vienmēr korekts.

Pievēršoties otrajam mediju atbildības virzienam jeb atbildībai par noskaņojumu, gaumi un attieksmi, Skaidrīte Lasmane norāda, ka tas izriet no mediju informēšanas, tomēr noskaņojumu rada nevis informācija, bet gan attieksme pret informāciju. Noskaņojums ir emocionāls situācijas kopskats, un tas veidojas no daudzu apstākļu un elementu mijiedarbības, kuru vidū acīmredzama ir komunikācijas, tradicionālo un jauno mediju loma. Tam ir arī daudz funkciju, proti, noskaņojums pavada un nostiprina zināšanas par esošo mediju stāvokli, raksturo potenciālu gatavību rīcībai, stihiskai vai apzinātai iesaistei u.tml. Latvijas un arī citu pasaules valstu mediju vidē noskaņojums pandēmijas laikā ticis atspoguļots gan kā satraukums, bailes, niknums, dusmas, pat naidīgums, gan arī kā iejūtība, vienotība, zaudējumu sāpes, izturība un aktīvs noskaņojums. Tāpat medijiem ir atbildība vairot un veicināt solidāru rīcību, lai sabiedrības locekļi arī šajā sarežģītajā laikā būtu vienoti, iecietīgi, pacietīgi ierobežojumu priekšā un rīkotos ne tikai savas, bet arī visas sabiedrības veselības interesēs.

Pasākuma turpinājumā komunikācijas zinātnes doktore, medijpratības eksperte un pasniedzēja Klinta Ločmele iepazīstināja ar veikto izpēti “Sabiedrība un mediji infodēmijas laikā: medijpratības grābekļi”, kurā tika apskatīti astoņi grābekļi, uz kuriem gan mediji, gan sabiedrība pandēmijas laikā ir “uzkāpuši”. Atklājot prezentāciju, Klinta Ločmele norāda, ka medijpratība izpaužas kā cilvēka prasme lietot medijus, kritiski izvērtēt un analizēt informāciju, izprast tās vēstījumus, radīt mediju saturu pašiem, apzināties mediju nozīmi demokrātijā, kā arī novērtēt neatkarīgu žurnālistiku u.tml. Medijpratība ir cieši saistīta arī ar UNESCO radīto dezinfodēmijas (pandēmija + dezinformācija) jēdzienu. PVO ir norādījusi, ka informācijas pārpilnība par Covid-19 cilvēkiem apgrūtina iespēju saprast, kas ir uzticamas ziņas un kas - maldinoša informācija, turklāt pašreizējā pandēmija dezinformācijas ziņā ir visspēcīgākā no visām iepriekšējām pasaules vēsturē, un tai ir ievērojams kaitējuma potenciāls.

Pievēršoties pirmajam grābeklim, medijpratības eksperte piemin žurnālistu un uzticamu ziņu kanālu diskreditēšanu un neuzticēšanos medijiem. Starptautiskie pētījumi liecina, ka Latvijā, salīdzinot 2020. un 2021. gadu, neuzticēšanās medijiem ir pieaugusi no 36% līdz 48%, kas ir ievērojams rādītājs. Līdzīga tendence ir vērojama citās Austrumeiropas un Centrāleiropas valstīs, izņemot Bulgāriju un kaimiņvalsti Igauniju, kur uzticēšanās medijiem ir pieaugusi. Šie dati saskan arī ar Kultūras ministrijas (KM) pērnā gada pētījumu, kurā 55% Latvijas iedzīvotāju medijos pieejamo informāciju par Covid-19 uzskatīja par uzticamu. Turklāt “Reuters Inistitute” pētnieki ir noskaidrojuši, ka, jo vairāk cilvēks uzticas medijiem, jo mazāk viņš paļausies uz misinformāciju un viltus ziņām par vakcīnām. Otrais grābeklis ir dezinformācijas veidošanas tehniku neatpazīšana sabiedrības vidū, kā arī dezinformācijas veidošanas tehniku izmantošana medijos. Ir dažādi dezinformācijas un misinformācijas veidi, pirmkārt, safabricēts saturs jeb viltus ziņas, kas ir absolūti nepatiesas. Šāds gadījums bija pamanāms sociālajā tīklā “Facebook”, kur norādīts, ka uzreiz pēc vakcinācijas ir miris vīrietis, kas, protams, bija nepatiesa informācija. Otrkārt, tas ir viltvāržu saturs jeb uzdošanās par patiesiem avotiem, piemēram, par jau zināmu mediju vai ekspertu. Šāds piemērs meklējams portālā “Apollo”, kur Valsts imunizācijas padomes priekšsēdētājas Daces Zavadskas teiktais ir sagrozīts, norādot, ka nav zinātnisku pierādījumu un nav atbalstāma cilvēku vakcinācija pret Covid-19, turklāt kā informācijas avots ir pievienota ziņu aģentūra “LETA”. Patiesībā Dace Zavadska norādījusi, ka nav pierādījumu un vakcinācija nav atbalstāma, jaucot dažādu ražotāju vakcīnas, un to korekti norādījusi arī “LETA”, tomēr portāls “Apollo”, saīsinot virsrakstu, ir būtiski izmainījis galveno domu un lasītājiem nodevis maldinošu informāciju. Treškārt, tas ir nepareizs konteksts vai saikne. Tas nozīmē, ka saturs ir kopīgots ar nepatiesu kontekstuālo informāciju, piemēram, raksta virsraksts neatspoguļo saturu vai rakstu ilustrē neatbilstošs attēls. Gan mediju, gan sociālo mediju vidē ir vērojama virkne šādu piemēru, tostarp portāla “La.lv” publikācija par to, ka kāda cilvēka nāve ir saistīta ar vakcinācijas procesu, kaut gan šī saistība netika apstiprināta. Nākamā dezinformācijas tehnika ir manipulatīvs saturs jeb patiesas informācijas vai attēla sagrozīšana, piemēram, virsraksts, kas tiek padarīts sensacionālāks, kļūstot par “klikšķu” virsrakstu. Piektā no dezinformācijas tehnikām ir maldinošs saturs, tostarp komentāru norādot kā faktu. Šāds piemērs meklējams Viļa Krištopana izteikumos, ka Latvijā pašnāvību ir vairāk nekā no Covid-19 mirušo. Šo komentāru atspēkoja “Re:Baltica”, norādot, ka apgalvojumā ir kripata patiesības, taču nav ņemti vērā būtiski fakti un konteksts, līdz ar to izteikums ir maldinošs. Visbeidzot, tā ir satīra un parodija, piedāvājot humoristiskus, bet nepatiesus stāstus tā, ir kā tie būtu patiesība. Lai gan parasti cilvēki mēdz tos atpazīt kā humoru, tomēr arī tie var maldināt auditoriju.

Kā trešo no medijpratības grābekļiem Klinta Ločmele piemin iešanu informācijas raisīto emociju pavadā, ko bieži izmanto dezinformatori. Ir vairāki manipulēšanas veidi emociju izsaukšanai, tostarp baiļu, dusmu vai panikas izsaukšana, tādu simbolu un vārdu izmantošana, kas “spēlē” uz mūsu emocijām, konstanta vēstījumu atkārtošana, kā arī vēstījumu izmantošana sabiedrības šķelšanai. Ceturtais grābeklis ir nekritiska uzticēšanās informācijai sociālajos medijos un paviršība sociālo mediju satura veidošanā. Nereti tieši jaunieši pieļauj šo kļūdu - KM pērnā gada medijpratības pētījums liecina, ka 64% jauniešu tic informācijai sociālajos medijos (“Facebook”, “Twitter”, “Instagram”, “TikTok” u.c.). Kas ir interesanti, vairāk nekā puse šo jauniešu mēdz dalīties ar informāciju, pirms tam nepārbaudot, vai tā ir patiesa. Piektais grābeklis ir robi datu pratībā, piemēram, LTV raidījums “Panorāma” ir veidojis grafikus, salīdzinot vakcinēto cilvēku daudzumu Baltijas valstīs absolūtos skaitļos. Latvijā šis rādītājs ir viszemākais, tomēr šos skaitļus nav korekti salīdzināt, jo nav aprēķināts vakcinēto cilvēku procentuālais skaits pret visiem valsts iedzīvotājiem. Turpinot prezentāciju, eksperte iepazīstina ar sesto grābekli, kas attiecas uz sabiedrību jeb “es taču pats savām acīm redzēju!”. Visbiežāk tās ir manipulācijas ar attēliem un video, pārveidojot cilvēku balsi, sejas, kustības u.tml., kas var kļūt par bīstamu dezinformācijas formu. Septītais grābeklis ir neapzināti psiholoģiskie faktori, kad nostrādā cilvēku dabiskā vēlme informācijas trūkumu aizstāt ar ko citu, nereti ar dezinformāciju. Kā to nosaka dienaskārtības noteikšanas teorija, cilvēkiem ir liela nepieciešamība pēc orientiera, un, jo vairāk esam ieinteresēti konkrētā saturā, jo vairāk vēlamies par to uzzināt. Bieži vien tas noved pie tā, ka viegli noticam dezinformācijai, jo tā vienkāršoti skaidro notikumus un parādības, pievērš mūsu uzmanību ar skaļiem virsrakstiem, izmanto neziņas un neskaidrības periodus, kad cilvēki vēlas iegūt informāciju, atkārto sabiedrībā jau pastāvošas bažas u.tml. Arī informācijas pārbagātība un trauksme ir viens no iemesliem, kādēļ tieši sociālajos medijos cilvēki dalās ar ne pārāk izvērtētu informāciju - tās ir tik daudz, ka nespējam to pienācīgi izvērtēt un analizēt. Pēdējais no grābekļiem ir “esmu mediju eksperts!”, kas atspoguļo cilvēku nepamatoto pārliecību, ka viņi jau visu zina. KM pētījums liecina, ka 42% iedzīvotāju nemaz neinteresē informācija par medijpratību, savukārt 43% šo informāciju vēlētos saņemt medijos. Turklāt roku rokā ar nepamatotu pārliecību par savām zināšanās iet arī vienaldzība, kas ir bīstams faktors nepatiesas informācijas izplatībā un noticēšanā tai.

Mediju ētikas mēneša atklāšanas pasākuma turpinājumā norisinājās paneļdiskusija “Kā infodēmijas laikā sadalīt atbildību starp medijiem un auditoriju?”, piedaloties žurnālistam, ilggadējam politisko procesu komentētājam Mārim Zanderam, Komercizglītības centra līdzīpašniecei un valdes priekšsēdētājai Baibai Zūzenai, “ReTV” un radio “Skonto+” vadītājam, Latvijas Raidorganizāciju asociācijas valdes loceklim Ingemāram Vekterim un Ventam Sīlim, Rīgas Stradiņa universitātes asociētajam profesoram, filozofam un antropologam. Diskusijas moderators Mārtiņš Daugulis to atklāja ar jautājumu - kāda, viņuprāt, ir pasaule infodēmijas laikā, kas ir medijs un kāda šobrīd ir mediju loma? Vents Sīlis norāda, ka pašlaik ir ļoti grūti pateikt, kas ir medijs: “Kaut kādā ziņā katrs pats sev ir medijs - sociālo mediju laikmetā jautājums par tradicionālajiem medijiem ir ārkārtīgi diskutabls. Tomēr šobrīd mums ir nepieciešams pieņemt lēmumus, rēķinoties ar sabiedrības labumu. Kopējais labums ir ļoti svarīgs, un tas īstenojams tikai tad, ja visi kopienas locekļi iesaistās tā veidošanā un pēc tam - arī baudīšanā. Lielisks piemērs ir drošība - ja visi par to nerūpējamies, tad nevaram to sagaidīt. Kad nonākam situācijās, kur jāsāk uzņemties atbildība, mēs esam izveidojuši sabiedrību, kur neviens atbildību uzņemties negrib, valdība netic pilsoņiem, pilsoņi netic valdībai un ekspertiem vairs netic neviens. Ko šajā situācijā darīt medijiem? Ja medijs nekalpo kā sienas avīze kādai politiskai vai ekonomiskai apvienībai, medijam ir liela atbildība un izaicinājums - kā pierādīt, ka es varu pateikt kaut ko jēdzīgu un uzticamu? Mums vispirms ir jārunā par mediju ētiku, centrā liekot jautājumus par patiesumu un godprātību. Proti, medijam ir jāparāda nevis tas, ko tas saka, bet kāpēc to saka un uzņemties atbildību par to. Iespējams, tas varētu palīdzēt noslāņoties atbildīgajiem un bezatbildīgajiem medijiem.” Arī Ingemārs Vekteris pauž, ka primāri ir jādomā par mediju ētiku, kurā atslēgas vārds ir uzticēšanās: “Nākot klajā ar jaunām mediju platformām un tendencēm, kura katra paver iespējas sasniegt un uzrunāt auditoriju jaunos veidos, mēs katrs varam būt medijs. Tradicionālajiem medijiem šobrīd ir būtiski saglabāt līdzsvaru, lai panāktu auditorijas uzticēšanos. Ja analizējam pētījumus par viltus ziņām un runājam par medijpratību, ir jārunā arī par zinātnes pratību. Cilvēki netic zinātnei, jo zinātne var dot atbildes ilgstošā veidā, tās nav uzreiz pieejamas. Toties pretējus viedokļus pārstāvoši cilvēki šīs atbildes iegūst ātri, kas auditorijai nereti patīk.” Viņaprāt, viltus ziņu izplatītāju nav daudz, bet informācijas burbuļi ap tiem veidojas ļoti ātri. Baiba Zūzena piekrīt kolēģiem, norādot, ka ir vērts paraudzīties uz to, kas ir medijs no ekonomikas skatu punkta - kā medijs funkcionē, kas ir finansējuma avoti un vai medijs ir regulēts. “Tradicionālajiem medijiem, kas ir regulēti, nereti ir jāmeklē dažādi, dažkārt izmisīgi risinājumi, kā nepazust no skatuves. Tādēļ sensacionālās ziņas, par ko stāstīja Lasmanes kundze, ir kā mēģinājums vispār izdzīvot. Ja godīgi paskatāmies uz Latvijas mediju ainavu, daudziem medijiem tur nemaz nevajadzētu būt, jo “augša” neiet kopā ar “apakšu”, kas liek domāt, kas ir šo neregulēto mediju finansējuma avoti. Tikpat būtiski aspekti, kas attiecas gan uz medijiem, gan uz jebkuru biznesu šajā mainīgajā laikā, ir vērtības, vīzija un sabiedriskais labums. Kas ir vērtības, kas mūs vada, kā es strādāju, kādus virsrakstus veidoju šodien, kāda ir vīzija nākotnei? Vai Latvijas mediju ekosistēma ir spējīga savstarpēji sadarboties, lai tā vispār varētu turpināt eksistēt?” Māris Zanders stāsta, ka šīs situācija nav unikāla - gan viduslaikos, gan pirms Pirmā pasaules kara cilvēki rīkojās tieši tāpat kā šobrīd. Tā kā šī situācija nav nekas jauns, viņaprāt, nekas daudz arī nemainīsies. Mums ir jāatslābst un jāizbauda “brauciens”, un nav vērts pārdzīvot par lietām, ko nevaram ietekmēt.

Ir skaidrs, ka kādā brīdī pandēmija beigsies, taču kādas sekas tas atstās uz mediju vidi? Baibas Zūzenas ieskatā, infodēmija ir klātesoša jau gadiem. Viņas novērojumi liecina, ka neiecietība kļūst arvien izplatītāka, par aizvien vairāk tēmām cilvēki sadalās nometnēs. “Šobrīd publiskajā telpā pietrūkst atbildības uzņemšanās par to, ko mēs pasakām un ar kādu informāciju dalāmies. Tas attiecas gan uz jebkuru mediju lietotāju, gan arī mediju darbinieku. Tāpat šobrīd maz dzirdams tas, ka kaut kas vēl nav zināms un daudz kas ir jānoskaidro - šobrīd dominē kategoriskie viedokļi, un, ja tu domā citādāk, tu esi muļķis.” Ingemārs Vekteris piekrītot, norāda, ka problēma ir tajā, ka teju neviens nepasaka, ka kaut kas nav zināms, sabiedrībā nevalda atklātums. Turklāt neuzticēšanās valdībai iet roku rokā ar neuzticēšanos medijiem, jo mediji visu šo valdības sniegto informāciju pārraida. Vaicāti par to, ko mediji varētu darīt citādāk un labāk, Māris Zanders skaidro, ka mediji bieži paņem viskontroversiālākos izteicienus no informācijas kopuma, piemēram, no Pētera Apiņa stundu garās lekcijas ir paņemtas atsevišķas sadaļas, lai izveidotu rakstus klikšķu iegūšanai un reitingu celšanai. Tāpat, viņaprāt, daudzi šobrīd dzenas pēc lētas popularitātes. Savukārt Vents Sīlis apgalvo, ka šis ir labs laiks ļaut nomirt mediju formātiem, kas vairs nespēj sevi uzturēt. “Nekas jauns nevar dzimt tāpēc vien, ka mēs to gribam, piemēram, jēdzīgi mediji ar jēdzīgu auditoriju. Daudzos gadījumos pati auditorija var pieprasīt kvalitatīvu diskusiju ar ekspertiem, kas spēj argumentēt faktus un konstruktīvi sarunāties.” Baiba Zūzena pauž, ka šajā laikā ļoti svarīga ir pašizglītošanās, un piekrīt, ka no auditorijas var rasties pieprasījums pēc kvalitatīva satura, sarunām un diskusijām. Tomēr otrā pusē tam ir valsts mediju politika un finansējuma piešķiršana. Ja medijam nav finansējuma, tas nevarēs radīt, piemēram, kvalitatīvu analītisko saturu. Viņasprāt, finansējuma sadalīšana uz konkrētām “galvām” nestrādā, jo teju visi mediji darbojas vienā multimediālā sistēmā. Baiba Zūzena uzskata, ka valsts var būtiski ietekmēt procesus, lai tie mediji, kam nav sociālas vai ekonomiskas jēgas pastāvēt, neturpinātu savu eksistenci. Ingemārs Vekteris pilnīgi piekrīt Baibas Zūzenas paustajam, norādot, ka nav vērts reanimēt to, kas nav reanimējams: “Es nerunāju par konkrētām nozarēm, jo katrā no tām ir spēlētāji, kas saredz savu nākotni un iet uz attīstību. Bet ir arī tādi, kas nedienās vainos jebkuru un līdz pēdējam brīdim cīnīsies par savu eksistenci, kaut gan nav jēgas to turpināt darīt. Izklausās skarbi, bet kādam tas, iespējams, ir jādzird. Turklāt Latvijā liela daļa auditorijas runā vismaz divās valodās, tādēļ pašmāju medijiem un produktiem konkurēt ar starptautiski piedāvāto saturu ir sarežģīti. Tas nav neiespējams, bet to ir ļoti grūti izdarīt.”

Diskusijas noslēgumā Mārtiņš Daugulis jautā par nākotnes perspektīvām - pandēmija mūs ir pamatīgi “sakratījusi” un turpina “kratīt”, taču kādas būs tālākās pozīcijas? Vai no pelniem atdzims kas jauns, vai arī jau šī brīža procesā ir jācenšas vienoties un sadarboties, lai sapnis par vienotu Latvijas sabiedrību nebūtu tik utopisks? Māris Zanders ir pārliecināts, ka polarizācija turpināsies. Dalīšana vakcinētajos, nevakcinētajos, tagad arī uzņēmēju saraksts, kas dala vai nedala šādās kategorijās. Viņaprāt, šādu uzņēmēju soli vakcinētie var interpretēt kā uzspļaušanu sabiedrības veselībai, un galu galā tas viss var nonākt līdz fiziskām sadursmēm. Ingemārs Vekteris saglabā pozitīvismu, sakot, ka kvalitatīvai žurnālistikai Latvijā vienmēr ir vieta, tomēr ir jābūt žurnālistu profesionalitātes latiņai: “Šobrīd svaru kausi ir stipri par sliktu profesionālajai žurnālistikai, bet neviens cits kā mēs paši nevaram situāciju vērst par labu. Cerība ir, jo pretējā gadījumā tas, ar ko mēs varam saskarties un ar ko es negribētu saskarties, tā nav tāla nākotne, tas ir tuvākā gada, divu jautājums.” Vents Sīlis piekrīt Mārim Zanderam, norādot, ka mēs vēl neesam redzējuši, cik tālu sabiedrības šķelšanās var aiziet. “Vai mēs nonāksim līdz ielu kautiņiem? Es nezinu, bet es to neizslēdzu. Diemžēl sabiedrības grupas, kas radikalizējas, agri vai vēlu nonāk līdz šādām izpausmēm. Šobrīd ļoti būtisks ir jautājums par cilvēkiem ar jēdzīgām manierēm, proti, kuru cilvēku klātienē varu justies viegli, ērti, kuri mani neapgrūtina ar savām sociālajām neirozēm. Ir jāveido sociālie burbuļi, kur cilvēkiem ne vienmēr var sakrist viedokļi, bet ar kuriem varam vienoties par normālu savstarpēju eksistenci. Ir jāsaprot, kādas ir mūsu vērtības, un tas, ka par spīti šo vērtību atšķirībai mēs kā sabiedrība varam turpināt sarunāties. Spēja sarunāties ir obligāta, lai mēs spētu sadzīvot, un tā potenciāli nākotnē mūs varētu arī izglābt.”

Mediju ētikas mēneša atklāšanas pasākuma “Infodēmijas ierobežošana. Mediju un auditorijas atbildība” ierakstu ir iespējams noskatīties “Latvijas Mediju ētikas padomes” Facebook kontā. Aicinām sekot līdzi aktuālajai informācijai un sociālo tīklu aktivitātēm, lai uzzinātu vairāk par biedrības plānotajiem pasākumiem arī turpmāk.