“Ko tu ņemtu līdzi uz neapdzīvotas salas?” - cik gan bieži šāds jautājums izskan dažādu personību intervijās, pusaudžu naivajās anketās vai arī psihologa krēslā sēžot. Tad tas viss šķiet abstrakti un ērts ir brīdis, kad var ko nedaudz samānīties. Bet tagad tas neies cauri, jo stāvu pie tukšas somas, kura man jāsapako, lai ar to plecos dotos patiešām iekarot neapdzīvotu salu! Tas nav sapnis - tā ir realitāte un, jā, tepat mūsu skaistajā Latvijā!
Nedrošs sākums...
Ir agrs piektdienas vakars, kad pēc navigācijas dodamies uz peldošo salu Mordangas ezerā. Aiz auto loga slīd pazīstamie Kurzemes skati, līdz nogriežamies uz ezera pusi. Nekad te nebiju bijusi, un tas vien jau bija labs iemesls, lai dotos ekskursijā. Atzīšos, kad man piedāvāja būt pirmajai, kas šeit pavadīs nakti un izbaudīs visu īsto “viesu būšanu”, mani nedaudz māca tramīgas domas.
Laikam pandēmijas slinkums un šķebinoši stiprais ieradums "nekur apkārt nevazāties" darīja savu un nemaz tik vienkārši man neļāva izkāpt ārpus ierastās komforta zonas.
Sala? Peldoša? Jāizmēģina? Pa nakti? Tā vien uzzīmējās galvā ainava, kā sēžu puķainajā vasaras kleitā ar glābšanas riņķi ap vidukli gultā sēdus - a ja nu? Vairākkārt aplūkoju skaisto namiņa foto no putna lidojuma, kur ar aci mērīju, vai varēšu aizpeldēt līdz krastam vai ne.
Tomēr, pazīstot Gundegu un viņas komandas darbu, ko novērtēju jau vairākus gadus pēc kārtas, sapratu, ka jā - ir beidzot laiks un, galvenais, iespēja izlīst no pandēmijas kūniņas un izplest brīvības un baudas spārnus. Tad nu mantas tika sapakotas diezgan raiti un tauriņi vēderā jau sāka griezt gaidu danci!