Diāna Ponaskova: Arī cilvēki ar invaliditāti var darīt lietas ārpus ierastajiem rāmjiem (3)

Diāna ir absolvējusi Rīgas Stradiņa universitāti (RSU), iepriekš darbojusies RB Cafe Riga komandā — ar ALTUM programmas piešķirtā granta atbalstu 2019. gadā tika atvērta Baltijā pirmā kafejnīca, kurā strādā cilvēki ar funkcionāliem vai cita veida traucējumiem. Šobrīd Diāna ir mārketinga vadītāja un sabiedrisko attiecību speciāliste vairākos uzņēmumos un projektos. Ikdienā viņas darbs ir saistīts ar uzņēmumu un zīmolu veicināšanu un tirgvedību. Sarunā ar TVNET apņēmīgā sieviete atklāj, kādi apsvērumi noteikuši augstskolas izvēli, kā ievirzījusies viņas karjera, un ieskicē savus nākotnes plānus.

Kādēļ izvēlējāties tieši šo augstskolu un konkrēto studiju virzienu?

Absolvējot vidusskolu, es droši zināju, ka vēlos iegūt augstāko izglītību, jo ticēju, ka ar to varēšu veiksmīgāk iekļauties darba tirgū un sasniegt savus mērķus. Taču pirmais izaicinājums bija atrast augstskolu, kas būtu pieejama ikvienam studentam, tai skaitā man — cilvēkam ar kustību traucējumiem.

Zināju, ka ļoti vēlos piedzīvot īstu studenta dzīvi, studējot klātienē, nevis attālināti, jo nevarēju sevi iedomāties pavadām studiju gadus datora ekrānā, nezinot, kā tas ir, būt kopā ar studentiem sadraudzībā, praktiskos izaicinājumos un iegūt pieredzi komunikācijas zinātnēs tiešā saiknē ar sabiedrību.

Tādēļ meklēju tādu vidi, kurā es justos brīvi un patstāvīgi, vairojot savu pārliecību un drosmi piedzīvot un izdzīvot visu, kā dzīvē patiesībā notiek, neatkarīgi no tā, vai braucu ar savu "ričuku" (ratiņkrēslu — red.).

Salīdzinot vides pieejamības rādītājus Latvijas lielākajās augstskolās, secināju, ka RSU ir tā augstskola, kurā ir ļoti piedomāts par to, lai studiju process būtu maksimāli ērts arī cilvēkiem ar kustību traucējumiem. Citās augstskolās ir dažādi korpusi un nepieejamas auditorijas, kuros nokļūt bez kāda palīdzības ikdienā būtu neiespējami. 

Lai arī tiku uzņemta arī vairākās citās Latvijas universitātēs, kurās biju iesniegusi dokumentus, mana prioritāte bija tieši RSU. Par laimi, komunikācijas katedrā bija studiju programma, kas mani interesēja, un es redzēju sevi darbojamies šajā jomā. Mazliet jocīgi, ka man vispirms bija jāizvēlas augstskola un pēc tam studiju programma, nevis otrādi, bet manā gadījumā šī kombinācija izrādījās pat ļoti veiksmīga.

Kā vērtējat studiju procesa pieejamību? Ko vajadzētu uzlabot, lai padarītu studijas vēl ērtākas un drošākas cilvēkiem ar īpašām vajadzībām?

Lai arī RSU ir bijusi man kā otrās mājas un patiesi ļoti priecājos, ka varēju arī studēt maģistra studijas šajā universitātē, tomēr, lūkojot pieejamību cilvēkiem ar cita veida invaliditāti, ir vēl svarīgi apzināt vajadzības un domāt par brīvākām iespējām studēt ikvienam. Cilvēkiem ar redzes, dzirdes un intelektuāliem traucējumiem joprojām ir nepieciešams apjomīgs atbalsts, lai veiksmīgi iekļautos studiju procesā. Skaidrs, ka šādu studentu patlaban nav daudz, taču, lai tādi būtu, ir jāpilnveido vide. Ja es nezinu, ka man kādā vidē būs droši un pieejami, tad diezin vai es izvēlēšos turp doties un riskēt piedzīvot emocionālu pārdzīvojumu.

Ir arī jāsaprot, ka droša vide nav tikai līdzena grīda, lifts, norādes Braila rakstā vai skaņu cilpas telpās. Iespējams, pat vēl svarīgāka ir tieši emocionāla drošība, kas balstās uz cilvēcīgu attieksmi un spēju nodrošināt atbalstu ne tikai mehāniskā veidā. Varu teikt, ka

studiju gados, pat arī ja bija kādi momenti, kuros man bija nepieciešama fiziskā palīdzība, nokļūšanai uz korpusu vai auditoriju, tad augstskolas profesoru un studentu attieksme bija tik cieņpilna, saprotoša un pretimnākoša, ka ar laiku zuda satraukums par iespējamiem šķēršļiem, jo zināju, ka kopā tos varam pārvarēt.

Tas ir svarīgi arī studiju procesā — lai saprastu, iekļautos un paveiktu visu nepieciešamo, arī pašam studentam ar invaliditāti ir nepieciešams sadarboties ar apkārtējiem, un tad viss īstenosies, jo visa pamatā tomēr ir arī katra paša attieksme. Ir brīnišķīgi, ja mēs katrs spējam ieraudzīt viens otru, pieņemt dažādību un būt cilvēcīgākiem, respektējot citu vajadzības un personību.

Atbalsta personas studiju procesā cilvēkiem ar invaliditāti ir laba iespēja veicināt iekļaušanos, jo ne vienmēr cilvēka ar invaliditāti esošais asistents (kas vairumā ir kāds no tuviniekiem vai vecākiem), pats būs pietiekami zinošs un elastīgs, lai palīdzētu studējošam tikt galā ar studiju satura apguvi, avotu interpretāciju, atbilstošās literatūras izpēti vai konspektēšanu, kas ir īpaši būtiski, piemēram, cilvēkiem ar disleksiju. Līdzīgi kā šobrīd tiek veicināts atbalsts cilvēkiem ar garīga rakstura traucējumiem, piesaistot viņiem atbalsta personu, iekļaujoties darba tirgū, tā arī studējošiem tas būtu tāds individuāls un mērķtiecīgs atbalsts.

Kā ievirzījusies jūsu karjera pēc studiju pabeigšanas? Vai jūsu pieredze rāda, ka konkrētajā specialitātē ir viegli atrast labi apmaksātu darbu?

Multimediju komunikācijas studijas man ir devušas pamatu un, ja tā var teikt, impulsu, lai es vēlētos vēl reālāk paskatīties uz nozari arī no praktiskās puses, ejot un darbojoties tajā. Ņemot vērā, ka akadēmiskā studiju programma ir vairāk teorētiska, biju motivēta darīt vairāk, lai atklātu sev to vektoru, kurā virzīties tālāk.

Man studiju laiks palīdzējis iegūt gan teorētiskas zināšanas, gan praktisku priekšstatu par nozari, gan arī iespēju “tīkloties”, iepazīt nozares profesionāļus un speciālistus.

Komunikācijas nozare ir jaudīga, mainīga un pieprasīta. Pandēmijas apstākļos redzams, ka pieprasījums pēc komunikācijas speciālistiem, digitālā mārketinga speciālistiem un sabiedrisko attiecību vadītājiem ir ar strauji pieaugošu tendenci.

Tas tādēļ, ka tieši šie speciālisti veicina uzņēmumus, attīsta zīmolus un veido tiltus — dialogus starp uzņēmumu un patērētāju. Bez komunikācijas mākslas ir neiespējami iedomāties pārdošanu un mūsu ikdienu kopumā.

Jūsu nākotnes plāni un izaicinājumi saistībā ar karjeru?

Līdz šā gada janvārim darbojos RB Cafe Riga komandā, kas atvēra Baltijā pirmo kafejnīcu, kuru veidoja cilvēki ar funkcionāliem vai cita veida traucējumiem. Līdz ar pandēmiju un visu nesaprotamo situāciju, kad uzņēmuma darbība tika slēgta un nebija prognozējams, kad tā varētu atjaunoties, nolēmu, ka ir laiks kaut ko mainīt. Šobrīd esmu mārketinga vadītāja un sabiedrisko attiecību speciāliste vairākos uzņēmumos un projektos. Ikdienā mans darbs ir saistīts ar uzņēmumu un zīmolu veicināšanu un tirgvedību.

Man ir mērķis virzīties tikai uz priekšu, apgūstot arvien jaunus veidus, kā veiksmīgāk risināt komunikācijas jautājumus krīzes apstākļos, jo pandēmija patiesi ir atvērusi acis uz daudziem "robiem" un cilvēku neziņu, kā lietot esošos rīkus efektīvāk.

Tiecos domāt plašāk, gūstot dažādu starptautisko pieredzi un pāri visam neaizmirstot savu individuālo aicinājumu, kas visnotaļ nav par to "kurš augstāk, tālāk un labāk", bet par patiesi manu ceļu, kurā piepildīt Dieva īpašo plānu manai dzīvei.

Kādi studiju virzieni, jūsu ieskatā, būtu īpaši piemēroti cilvēkiem ar invaliditāti?

Es pazīstu gan tādus cilvēkus ar invaliditāti, kuri veiksmīgi ir kļuvuši par nozares profesionāļiem - tiesnešiem, juristiem, ārstiem, mentoriem, māksliniekiem, atbilstoši tam, ko ir studējuši, gan arī tādus piemērus, kuri nestrādā atbilstoši iegūtai izglītībai. Tas ir saprotami un normāli, taču

cilvēkiem ar invaliditāti iesaku rūpīgāk izvērtēt, vai attiecīgi izvēlētā programma vai studiju virziens tiešām ir fiziski un emocionāli atbilstošs viņa personībai.

Protams, joprojām daudzi “plūst” līdzi stereotipam par to, ka cilvēkam ar kustību traucējumiem varētu derēt tikai darbs pie datora, cilvēkam ar redzes traucējumiem ir jāiet mācīties un strādāt par masieri, bet cilvēks ar garīgiem traucējumiem var strādāt tikai par krāvēju noliktavā. Taču ir iespējams arī darīt lietas ārpus ierastajiem rāmjiem! Cilvēks ratiņkrēslā var būt dziedātājs vai arhitekts. Cilvēks ar garīgiem traucējumiem var būt aktieris vai tēlnieks. Cilvēks ar redzes traucējumiem var būt mūziķis vai radio dīdžejs, vai politiķis.

Ikviens var izvēlēties studiju programmu nevis no “standarta pakas”, jo tā, lūk, ir kāds ieteicis, bet vismaz mēģināt atklāt sev to virzienu, kurš ļautu dzīvi piepildīt ar jēgu un aizrautību.

Es iesaku nebaidīties tomēr lūgt palīdzību. Interesēties, jautāt. Jā, tas ir sarežģīti, laikietilpīgi, taču pieteikt savas vajadzības un sapņus ir arī pareizi, jo tad lielāka varbūtība, ka kāds atsauksies un palīdzēs izmainīt dzīves perspektīvu.

Raksts tapis sadarbībā ar Altum un un sociālo uzņēmumu Print Art.