Jāņi tiek uzskatīti par senu un autentisku, unikālu latviešu tradīciju. Daudzi tā domā un pie tā arī paliek joprojām. Tad pušķo durvis ar meijām, meitas vij vaiņagus, nogaršo mājās sieto ķimeņu sieru un alu, dzied līgodziesmas, puiši un vīri kurina ugunskuru un visbeidzot godina Jāni. Sēžot pie ugunskura visu nakti nomodā, jo „kas gulēs Jāņu nakti, gulēs visu vasariņu“. Kāpēc mēs svinam tieši tā un nevis citādi? Kas ir galvenais – saulgrieži vai Jāņa godināšana?

Protams, vasaras saulgriežu laiks Ziemeļeiropā bija saistīts ar ticību dabas spēkam un ar augu pārdabiskām īpašībām tieši šajā īsajā – saulgriežu naktī. Visā Ziemeļeiropas reģionā ir pieņemts šajā laikā vākt ārstniecības augus. Ir pieņemts kailiem ripināties pa rasu tieši šajā naktī. Tas dodot spēku un novēršot slimības. Saulgriežos nopītie vaiņagi jāglabā līdz Ziemassvētkiem (nākamajiem saulgriežiem) un jānokurina Ziemasvētku pirtī. Vaiņags jāpin no septiņiem dažādiem ziediem un pirms gulētiešanas jāpaliek zem spilvena. Tad sapnī parādīsies izredzētais. Kā īsti bija ar seksu un vairošanos? Saulgriežu nakts asociējas ar auglību visās nozīmēs. Taču pierādījumu, kā tas īsti tika praktizēts, mums nav.

Līdz ar urbanizāciju pagarinājās atvaļinājumu laiks un pilsētnieki mēdza doties uz laukiem pie radiem, lai tur svinētu vasaras saulgriežus. Tur tika lietots degvīns, alus, un svinēšana daudziem sāka asociēties ar pārmērīgu alkohola lietošanu.

1689.gada dokuments no Bjorksētras liecina, ka saulgriežu laiks esot bijis ļoti aktīvi auglīgs, jo sena zviedru paruna saka, ka „saulgriežos nakts esot visīsākā, bet iešūpojot septiņreiz septiņdesmit šūpulīšus“, kas rezultātā novedis pie ārlaulības bērnu nākšanas pasaulē un no baznīcas viedokļa neesot atbalstāma lieta.

CopyLinkedIn Draugiem X