Vardarbība ģimenē nav pārpratums, kaislīgas mīlestības daļa vai nejauša emociju nesaturēšana

Speciāliste skaidro, ka, esot vardarbīgās attiecībās, pāris atrodas paradigmā, kur ir vairāki uzstādījumi. Kurš kuru? Kurš stiprāks un kurš vājāks? Kurš kontrolē un kurš tiek kontrolēts? Kurš vada un kurš pakļaujas?

“Tā ir tāda greiza attiecību sistēma. Tas nav stāsts par līdzvērtīgām attiecībām, un tas nav stāsts par mīlestību. Tas ir stāsts par varu un par kontroli.

Tā ir dzīve draudu sistēmā. Tur vairāk ieslēdzas princips “kurš kuram pieder” nekā tas, ka mēs varam izveidot līdzvērtīgas, labas un cieņpilnas attiecības. Protams, arī ģimenes modeļiem ir milzīga nozīme. Ja bērnībā ģimenē nav bijis labā piemēra, bet ir pieredze, ka var dzīvot vardarbīgās attiecībās, tad tas ir tas, ko mēs pazīstam un pieaugot nereti arī pārņemam savā ģimenē.”

Zems pašvērtējums

Gan varmākam, gan upurim ir drīzāk zems pašvērtējums, norāda psiholoģe. Zemais pašvērtējums lielā mērā ietekmē arī to, ka mēs neredzam, ka attiecības var veidot arī pavisam citādi. Turklāt varmākas gadījumā zemais pašvērtējums sakņojas pieņēmumā, ka bez varas un kontroles viņš nespēj izveidot attiecības vai panākt, ka kāds ir ar viņu kopā.

“Pat ja cilvēkam sākotnēji pašvērtējums ir bijis pietiekams, tad ar laiku, protams, tas stipri vien pazeminās. Mazinās arī pārliecība par savām spējām – tikt ārā no vardarbīgām attiecībām, izdarīt kaut ko savā labā vai pat vispār saprast, ka es esmu pelnījis kaut ko izdarīt savā labā. Un šie ir tie iemesli, kādēļ upurim ir sarežģīti aiziet no varmākas. Upuris ir ļoti, ļoti vājā pozīcijā – lielā bezcerībā un bezpalīdzībā, ka kaut ko ir iespējams mainīt.”

Tolerance pret agresiju

Runājot par vardarbīgu attiecību mehāniku, Karīna Strode skaidro, ka nereti caur pierašanu un pieradināšanos tolerance pret vardarbību arvien pieaug:

“Tas, kas mums attiecību sākumā šķistu absolūti nepieņemams, pēc vairākiem gadiem, vardarbības izpausmju intensitātei un agresijai pakāpeniski pieaugot, kļūst pieņemams gan varmākam, gan upurim.

Protams, ir gadījumi, kad varmāka apzinātā veidā uzreiz panāk sev vēlamo iznākumu, ka, piemēram, upuris aiziet no darba vai atsakās no tuviniekiem, bet visbiežāk tas ir pakāpenisks process. Neprasme dzīvot savādāk un emociju kontroles grūtības veicina to, ka no kaut kā salīdzinoši maza vardarbības apjoms ar laiku kļūst arvien lielāks. Būtiski, ka tolerance – tas, cik daudz mēs spējam izturēt vai kas mums liekas normāli, – pieaug abās pusēs, gan varmākas, gan upura.”

Kauns

Psiholoģe uzsver vēl kādu būtiski vardarbības psiholoģijas šķautni: “Upura pusē parasti ir ļoti spēcīga kauna sajūta un dažādi pieņēmumi par to, ka viņš ir slikts, ļauns, nepietiekams vai defektīvs – atkarībā no tā, ko varmāka ir teicis un kam upuris ļāvies noticēt.

Tā kā upuris regulāri tiek vainots un kaunināts, tad viņš ar laiku tam arī notic, jo īpaši tad, ja viņam ir jūtas pret to otru cilvēku un ticība, ka viņš saka taisnību.

Kauna sajūtas “pavadone” ir izolēšanās, jo “man ir kauns par to, kāds es esmu, kauns par to, ka ar mani šādi notiek, – jo, ja jau ar mani šādi notiek, tad droši vien ar mani kaut kas fundamentāli nav kārtībā”.”

Noliegums

Dzīvojot pastāvīgā noliegumā,

vardarbīgās attiecībās iesaistītie parasti cenšas neredzēt to, cik ļauni patiesībā viss ir, lielā mērā izvēloties dzīvot pagātnē vai nākotnē

– atceroties, cik pagātnē viss bija jauki un labi, jo bieži vien sākums tiešām ir skaists, vai arī cerot, ka nākotnē viss mainīsies un attiecības uzlabosies. Tā kā ļoti maz tiek dzīvots tagadnē, līdz ar to nav iespējams ieraudzīt problēmas patiesos apmērus. “Pat ja problēma tiek ieraudzīta, ir jāpieņem lēmumi, bet tam bieži vien konkrētajā brīdī nepietiek resursu,” piebilst speciāliste.

Interesanti, ka arī noliegums darbojas abpusēji, jo arī varmāka parasti uzskata, ka viss ir kārtībā. Reti kurš no viņiem pilnā mērā apzinās savu nodarījumu un to, ko nodara upurim, jo, ja varmāka to saskatītu, tad vairs nevarētu rīkoties tāpat kā līdz šim.

Vainas sajūta

Vardarbīgās attiecībās raksturīgs arī tas, ka varmāka parasti cenšas upuri kaut kā uzlabot un izlabot. “Tas viņam ir kā tāds projekts – padarīt to otru labāku. Un upuris arī cenšas pretī, mēģinot sevi uzlabot un izlabot. Es kā terapeite esmu pieredzējusi to, ka, atnākot terapijā no vardarbīgām attiecībām, cilvēka pirmais pasūtījums ir – “man ar sevi ir kaut kas jādara, man sevi ir jāizlabo, man ir kaut kas jāizdara, lai es priekš tā otra kļūtu labāks”.

Upurim ir milzīga vainas sajūta un tieksme uzņemties vainu, jo varmākas uzstādījums parasti ir tāds, ka “tu mani izprovocēji, tu esi vainīgs; ja tu nebūtu tik stulbs vai tā nerīkotos, tad es nebūtu tev iesitis vai tā pateicis",”

skaidro Karīna Strode, piebilstot, ka no upura puses tas sakņojas iluzorā kontroles sajūtā, ka “pats esmu vainīgs, ka man dara pāri, bet, ja es to izlabošu, tad situācija mainīsies”. Upurim rodas ilūzija, ka viņš var kaut ko manīt, lai situāciju uzlabotu, un tas pastāvīgi uztur vainas sajūtu ļoti augstā līmenī.

Bailes

Psiholoģe uzsver, ka sabiedrībai būtu jāņem vērā, ka upurim atbrīvoties no vardarbīgām attiecībām nereti liedz milzīgas bailes: “Tā ir dzīve pastāvīgā draudu sistēmā, kur bailes ir ļoti augstā līmenī – daudz augstākā, nekā kāds no apkārtējiem, kas nav šāda veida attiecībās iesaistīts, vispār spēj iedomāties. Bailes tev visu laiku it kā čukst, ka tu nekur nevari aiziet, ka tev var nodarīt pāri, ka otram ir pilna vara pār tevi, ka tu neko nevari un tev nekas neizdosies.”

KUR MEKLĒT PALĪDZĪBU?

Aicinām izpildīt testu, kas atvieglo dažādu vardarbības veidu identificēšanu, mudināsim būt vērīgiem un nepalaist garām vardarbības pazīmes sev līdzās.

Cietušie palīdzību var meklēt pašvaldības sociālajā dienestā vai krīzes centrā:

Raksts tapis IKEA sociālās iniciatīvas "Pamani vardarbību" ietvaros