Vēstures stunda Gobzema izpratnē: Nirnbergas kodekss un Dāvida zvaigzne (58)

Gobzems raksta: “Faktiskā piespiedu vakcinācija Jums, visticamāk, nekonfliktē ar Nirnbergas kodeksa punktiem.” Aplūkojot Nirnbergas kodeksu, kā arī analizējot tā pieņemšanas motīvus, acīmredzamu korelāciju ar Gobzema sacīto novērot nevar.

Pirmkārt, Nirnbergas kodekss ir principu kopums, kas nosaka kārtību, kādā būtu veicami klīniskie izmēģinājumi ar cilvēkiem.

Ņemot vērā nacistu veiktos baisos eksperimentus ar ebrejiem un citām etniskajām grupām Aušvicā (kas tika ņemts par galveno piemēru vienā no Nirnbergas procesa tiesām jeb tā dēvētajā Dakteru tiesā) un arī citās koncentrācijas nometnēs, tika pieņemti desmit principi, pēc kuriem būtu jāvadās jebkuram klīnisko eksperimentu veicējam.

Turklāt šobrīd izmantošanā esošās vakcīnas ir izgājušas pilnīgi visas nepieciešamās klīniskās pārbaudes, līdz ar to vakcīnas lietošana tādos apjomos, kā tas šobrīd notiek, nav uzskatāma vairs par eksperimentu, uz kuru pašos pamatos attiecas Nirnbergas kodekss.

Otrkārt, Gobzems savā ierakstā arī pauž: “Un to, ka liela sabiedrības daļa saredz potenciālus draudus savai sadzīvei un, cerams, ne dzīvei, jums, mūsu visus pieņemt gribošie, arī liekas pārspīlējums.” Te jādomā, par ko īsti viņš runā. Vai par Nirnbergas kodeksa neievērošanu, vai par it kā “piespiedu” vakcināciju. Lai gan tiesa, ka cilvēkiem, kas nav vakcinējušies, ir šķietami mazāk iespēju nekā tiem, kas vakcināciju ir beiguši, tā ir un paliek cilvēka brīva izvēle – vakcinēties vai ne, gluži kā tas ir norādīts Nirnbergas kodeksā. Piespiedu kārtā nevienam Latvijā nav jāvakcinējas. Arī tiesībsargs ir atbildējis uz iedzīvotāju bažām par piespiedu vakcināciju, norādot, ka obligāti nav jāvakcinējas. Turklāt tiesībsargs arī vērsis uzmanību, ka tiem, kas nevēlas vakcinēties, neraugoties uz iemeslu, ir pieejama opcija veikt rutīnas testu, kas arī nevakcinētiem cilvēkiem dod tādas pašas iespējas kā vakcinētiem, atsaucoties uz Gobzema rakstīto, “iet uz restorāniem un sporta zālēm” (uz ko viņš atkārtoti norāda teju katrā ierakstā).

Tāpat arī 2. punkts atbilst reālajai situācijai. Vakcīna nav atbilde, lai slimību pilnībā uzvarētu, kā vairākkārt ir norādījuši eksperti, bet tas ir galvenais un svarīgākais solis, lai to iegrožotu. Dīvaini gan, ka nedz Gobzems, nedz citi vakcīnu noliedzēji neredz tādas slimības kā, piemēram, cilvēka imūndeficīta vīruss jeb HIV, kura izplatība pasaulē ap 1980. gadiem sasniedza epidēmijas līmeni. 1987. gadā, tikai pēc četru mēnešu izmēģinājumiem, tika apstiprinātas pirmās zāles, kuras nevarēja vīrusu pilnībā iznīcināt, bet spēja bremzēt vīrusa izplatību ķermenī, kā arī ievērojami mazināja tā infekciozitāti.

Tomēr šajā gadījumā, tā kā epidēmija skāra tikai daļu sabiedrības, nevis teju visu pasauli, cilvēki, kas cīnījās par savu dzīvību, neredzēja nepieciešamību apelēt pie Nirnbergas kodeksa punktiem.

Dāvida zvaigzne: Salīdzinājums starp holokaustā nolemtajiem ebrejiem un tiem, kas paši nevēlas vakcinēties

Nacionālsociālisma ideoloģijas pamatā ir rasu teorija. Balstoties uz to, ārieši ir pārākā rase, kamēr zemākā – ebreji. Jau uzreiz pēc nacistu nākšanas pie varas Vācijā 1933. gadā sākās dažādi centieni ebrejus “izstumt” no vācu sabiedrības. Laika gaitā tie kļuva arvien izteiktāki un drīz pārauga zvērīgajā noziegumā, kas vēsturē iegājis ar nosaukumu holokausts. Viens no zināmākajiem pierādījumiem, kas vienlaikus kalpo arī kā laika skala holokausta norises izpratnei, ir pusaudzes Annas Frankas rakstītā dienasgrāmata, kuru meitene sāka rakstīt, kad parādījās pirmie aizliegumi ebrejiem braukt ar riteni vai sabiedrisko transportu, līdz pat brīdim, kad visa Franku ģimene slēpās no nacistu armijas kādas Amsterdamas mājas bēniņos. Arī Latvijas teritorijā, nacistiskās Vācijas okupācijas laikā, tika īstenots holokausts, un vairākās vietās ir iekārtotas piemiņas vietas visiem, kurus nogalināja to etniskās piederības dēļ. Precīzs holokaustā bojāgājušo skaits nav zināms, tomēr vēsturnieki lēš, ka tie ir apmēram 6 miljoni ebreju, no kuriem aptuveni 70 000 miruši Latvijas teritorijā.

Pirms nāves ebreji tika sadzīti geto – norobežotos pilsētas rajonos, kādus izmantoja arī viduslaikos, lai norobežotu ar mēri inficētos. Tiem par pienākumu tika uzlikts nēsāt atpazīstamības zīmi – dzeltenu zvaigzni. Kā norāda vēsturnieks Kaspars Zellis: “Dāvida zvaigzne nebija vienīgais atpazīstamības simbols, tomēr nenoliedzami tas ir zināmākais no visiem.” Viņš arī atklāj, ka zvaigzne vienlaicīgi tika izmantota, lai stigmatizētu potenciāli nāvei nolemtos.

Līdz ar to jādomā, cik korekti ir salīdzināt atpazīstamības simbolu, kuru izmantoja, lai identificētu cilvēkus, kuriem atņēma teju pilnīgi jebkādas tiesības – sadzina geto un koncentrācijas nometnēs, lai tur strādātu vergu darbu un fiziski tos iznīcinātu, – ar cilvēkiem, kuri brīvprātīgi ir izvēlējušies nevakcinēties.

Zellis atklāj, ka šāda vēstures notikumu relativizācija nav jauna parādība. “Tādu vai citādu iemeslu dēļ cilvēki bieži izvēlas ignorēt vēstures notikumu patieso būtību, lai radītu kādu šķietamu salīdzinājumu,” pauž vēsturnieks. Viņa ieskatā holokausta un citu vēstures notikumu relativizācija ir necieņas izrādīšana pret konkrēto vēsturisko notikumu. “Pāradresējot notikumus uz citām, nesaistītām lietām, mēs nozogam traģēdijai unikalitāti, vēl ļaunāk, izmantojam to politisku mērķu labā,” nosaka Zellis.

Tomēr Gobzems nav unikāls, un šādi gadījumi, kad Dāvida zvaigzne tiek izmantota kā nevakcinēto “apspiestības simbols”, kļūst arvien biežāki. Gan Vācijā, gan Anglijā, gan daudz kur citur cilvēki, protestējot pret Covid-19 pandēmijas dēļ noteiktajiem ierobežojumiem, kā simbolu izmanto jau minēto Dāvida zvaigzni. “Vēstures tēmas nedrīkst instrumentalizēt,” izsakās Zellis. Viņa ieskatā būtu jāievēro līdzīga attieksme kā pret holokausta noliedzējiem, proti nepieciešams strādāt pie tā, lai vairāk izglītotu sabiedrību par šo baiso Otrā pasaules kara notikumu. “Viņu [holokausta noliedzēju] pieņemtie salīdzinājumi nav balstīti faktos, bet gan kādās sazvērestību teorijās,” pauž vēsturnieks. Tikmēr Aušvicas memoriāls (lielākā nacistu uzbūvētā koncentrācijas nometne, kurā dzīvību zaudējuši aptuveni 1,1 miljons ebreju) savā “Twitter” kontā, atbildot uz ierakstu, kur redzama sieviete, protestējot pret Covid-19 ierobežojumiem, raksta: “Ebreju, kuri cieta, tika pazemoti, apzīmēti ar dzeltenu zvaigzni un galu galā izolēti geto un nogalināti holokaustā, traģēdijas instrumentalizācija, lai argumentētu pret vakcīnu, kuras glābj cilvēku dzīvības, izmantošanu, ir skumjš simptoms morālai un intelektuālai degradācijai.”

Instrumentalization of the tragedy of Jews who suffered, were humiliated, marked with a yellow star, and finally isolated in ghettos and murdered during the Holocaust, in order to argue against vaccination that saves human lives is a sad symptom of moral and intellectual decline.

— Auschwitz Memorial (@AuschwitzMuseum) April 24, 2021

Salīdzināt cilvēkus, kurus ilgus gadus apspieda un beigās fiziski iznīcināja, ar cilvēkiem, kuri nevēlas vakcinēties, lai kāds arī būtu iemesls, nešķiet ētiski. Līdzīgu viedokli atklāja arī Saeimas Mandātu, ētikas un iesniegumu komisijas priekšsēdētāja Janīna Kursīte-Pakule. Lūgta komentēt Gobzema aicinājumus izmantot Dāvida zvaigzni kā “nevakcinēto simbolu”, viņa izteicās: “Izsacīts vārds, lai kā tas domāts, atpakaļ neiet. Tāpat kā nevietā un nelaikā piesavināta zīme. Zemisks gājiens. Ja Gobzems to nesaprot, skumji, ja saprot, tad viņam publiski jāatvainojas. Man sāp līdz ar tiem, kuriem sāp.”