Māte vēl dēlam tikai labu un vispār ir “svēta”. Tas ir stereotips, ko nav pieņemts apšaubīt. Tomēr agresors var būt vistuvākais cilvēks - māte, kas nespēj “atlaist” pieaugušo dēlu un, demonstrējot pārliekas rūpes, turpina kontrolēt, ierobežot, pazemot, izsmiet. Tā ir vardarbības forma, ko upurim ir grūti atpazīt, un visbiežāk cilvēks pie psihologa vēršas ar citām sūdzībām, līdz pamazām terapijas gaitā atklājas mātes vardarbība.
Ja pazemojumi, emocionāli aizskārumi ir ģimenes attiecībās, tad šis modelis, visticamāk, veidojies gan no viņas, gan viņa iepriekšējās pieredzes. Ja vīrietis paliek vardarbīgās attiecībās, tas nozīmē, ka viņš no šā stāvokļa kaut ko gūst. Varbūt vīrieša ciešanas un bezspēcības sajūtu pavada patīkamas emocijas, ko viņš izjuta bērnībā, kad māte viņu pazemoja, bet vienlaikus rūpējās, apģērba, pabaroja. Tātad pazemotības sajūtu pavada drošības un aprūpētības sajūta. Jebkurā gadījumā vardarbība ģimenē nav iespējama bez upura iekšēja, lai arī neapzināta, akcepta. Lai pret kādu tiktu vērsta vardarbība, cilvēkam iekšēji uz to “jāparakstās”.
Agresivitāte no sievietes puses var būt mēģinājums būt “uzvilktai”, “piepildītai”, atdzīvināt attiecības un, iespējams, vispār kaut ko just. Varbūt citā veidā viņa šajās attiecībās nejūtas kā sieviete.
Agresijas forma var būt arī sievietes asaras: paskaties, cik tālu tu mani esi novedis!
Asarām piemīt tā sauktais dubultais vēstījums - no vienas puses, vīrietis grib pažēlot sievieti, no otras jūt, ka tā ir agresija. Psihologi norāda, ka sadomazohistiskās attiecībās ir simetrija - viens ir agresors, otrs piespēlē. Upuris cieš, bet viņa personības otra puse izbauda ciešanas.