Signe Meirāne: Cilvēki pērk daudz vairāk produktu, nekā spēj apēst

Signe joprojām nepagurstoši turpina veikt šo misiju, cenšoties aizklauvēties līdz sabiedrības apziņai caur savām pavārgrāmatām, blogu Storyaboutfood un Rimi Gardēžu kustību. Sarunā uzzinājām viņas domas par to, kādēļ joprojām neapdomīgi metam ārā pārtiku, izmantojam tik daudz plastmasas maisiņu, un kā mainīt iesīkstējušos paradumus ilgtspējas virzienā?

"The Economist" publicētajā Pārtikas ilgtspējas indeksā (Food Sustainability Index) starp 67 pasaules valstīm atrodama arī Latvija. Diemžēl ne labākajā – 39 vietā, kamēr Igaunija ir 24. Ko mēs darām nepareizi?

Tā lielākā problēma, ko mēs darām nepareizi, – mēs aizvien tiecamies pēc ļoti daudziem ārvalstu produktiem, mums ir bezmaz vai kults, kas aizsākās 90. gados, – viss no ārzemēm ienākošais ir daudz labāks. Cilvēki joprojām novērtē, ka viņi var nopirkt ārvalstu produktus. Ceļojot pa Eiropu un pasauli un salīdzinot, kā tas notiek citās valstīs, tur ļoti attīsta paši savējos produktus, un arī paši cilvēki atbalsta savējo produkciju. Tas ir daudz augstākā līmenī svarīgi, nekā nopirkt ārvalstu produktu. Otrkārt,

cilvēki aizvien dzīvo tādā kā ilūzijā, ka ilgtspējīgas dzīvošanas jautājumi mūs neskar, jo mēs esam zaļākā valsts pasaulē, tāpēc varam atļauties lietot ļoti daudz maisiņu, mest ārā pārtiku un daudz ko citu.

Tas arī būtu jāmaina vairākos veidos, pirmkārt, valdības līmenī: mums ir jāaizliedz plastmasas maisiņu bezmaksas izsniegšana tirgū – vietā, kur iepērkas liela daļa Latvijas tautas. Protams, arī veikalos, bet es teiktu, ka būtu jāsāk ar tirgu, jo ir fenomenāli, ceļojot pa Eiropu, redzēt visus tos mazos tirgus, kuros plastmasas maisiņus neviens nedod, bet Latvijā plastmasas maisiņus dod, un cilvēki ņem un ņem, un ņem.

Vēl viens punkts – diemžēl padomju laiku un pagātnes dēļ mums visu laiku kaut ko gribas – šķiet, ka šodien ir jānopērk vairāk, jo rītdien nepietiks. Rezultātā cilvēki pērk daudz vairāk produktu, nekā spēj apēst. Ir ļoti svarīgi mainīt domāšanu. Nav jāpērk vairāk tikai tāpēc, ka ir labāka cena. Ir jāpērk tik, cik vajag. Jo rīt arī būs. To, protams, ir ļoti grūti mainīt, bet tas ir jādara. Un vēl – dzīvot ilgtspējīgi nenozīmē dzīvot kā omītēm un dīvaiņiem, tas ir pilnīgi normāli.

Zinu cilvēkus, kuri uzskata, ka ilgtspējīga dzīvošana ir no sērijas “ko es tagad krāšu maisiņus un iepakojumus, foršāk ir izmest, jo tikai omītes krāj un mazgā maisiņus”.

Gluži mazgāt varbūt nevajag, bet mums jāskatās uz priekšu un jādomā par šiem jautājumiem. Ņemt līdzi maisiņu uz veikalu vairs nav omītes gājiens, tās ir rūpes par planētu.

Pārtikas iegāde tavā ģimenē noteikti nav spontāns, bet gan plānots pasākums. Pastāsti vairāk par saviem iepirkšanās paradumiem. Pēc kāda principa plāno maltītes un sastādi iepirkumu sarakstu?

Jā, protams, arī es reizēm mēdzu produktus pirkt spontāni, bet parasti man ir viena lielā iepirkšanās diena – trešdiena vai ceturtdiena. Es teiktu tā – man parasti galvā ir divas trīs receptes, kuras es noteikti gribu uztaisīt. Mans princips, pēc kura plānoju maltītes un veidoju iepirkumu sarakstu, ir vistiešākajā veidā saistīts ar sezonām Latvijā. Piemēram, vasarā man galdā ir visi svaigie dārzeņi. Ja ir cūku pupu sezona – centīšos vairāk gatavot cūku pupas, ja ir tomātu sezona – tomātus; ziemā tie ir ķirbji un pastinaki.

Lai mainītu domāšanu ilgtspējas virzienā, mums ir jāizvēlas sezonas produkti un no tiem arī jāgatavo.

Pēc tāda principa es arī plānoju maltītes. Tātad vasarā uz galda ir viss, kas pieejams vasaras augļu un dārzeņu sarakstā.

Pērkot produktus receptēm, protams, kaut kas vienmēr paliek pāri, jo tie bieži vien ir iepakoti lielākā iepakojumā, nekā vajadzīgs vienai ēdienreizei. Tāpēc es pēc tam no visiem pārpalikumiem gatavoju maltītes. Un tas nebūt nenozīmē, ka mēs vienmēr ēdam sautējumus, kuros ir samests viss iespējamais. To var darīt ļoti radoši, atklājot fantastiskas receptes un jaunas maltītes. Tas arī ir mans primārais princips izmestās pārtikas apjoma samazināšanai. Un, protams, otrs ir tas, ka cenšos nepirkt par daudz.

Mēs pērkam tikai tik, cik vajag, nevis vairāk, jo ir labāka cena. Agrāk ņēmu to, kam bija atlaides un divreiz vairāk, bet beigās es to otro pusi izmetu. Tas bija pirms gadiem septiņiem, tagad tā vairs nav.

Ja tev ir jāizvēlas starp diviem sastāva ziņā līdzvērtīgiem produktiem, vai iepakojumam ir nozīme?

Jā, es pavisam noteikti pievēršu uzmanību pārtikas iepakojumiem! Ļoti žēl, ka Latvijā it īpaši eco produkti tiek bagātīgi sapakoti. Skumjā realitāte ir tāda, ka iepakojumu izvēle mums ir ļoti maza. Ja es gribu eco pārslas, man ir divas izvēles iespējas, un vienas no tām ir jāņem. Šobrīd esmu Francijā, ieeju veikalā, un tur ir septiņu vai astoņu veidu eco pārslas, es varu izvēlēties, kurš iepakojums man patīk labāk un ir dabai draudzīgāks. Mūsu tirgū esam drusku tā kā ieslodzīti, jo mums nav daudz iespēju manevrēt, bet iepakojumam ir nozīme, jā, un veikalā ar to ir grūtāk.

Ja eju uz tirgu, ņemu līdzi savus traukus un tajos arī lūdzu iepakot produktus, tā mazinot paliekošo iespaidu, kādu iepakojums atstāj uz mūsu dzīvi, jo tā ir daudz par daudz.

Ja kāds vēlas spert pirmos soļus ceļā uz pārdomātāku iepirkšanos un pārtikas izmantošanu, ar ko tu viņam ieteiktu sākt?

Ejot uz veikalu vai tirgu, vai vienalga, kur dodamies iepirkties, ir jāveido saraksts ar receptēm, ko vēlamies pagatavot – brokastīs, pusdienās, vakariņās, ko nu katram vajag. Tad pēc šī saraksta arī iepērkamies un esam ceļā uz domāšanas maiņu.

“Es vēlos turpmāk dzīvot, nemetot ārā pārtiku.” Tā ir mana mantra, ko iesaku katram sev atgādināt.

Tajā brīdī, kad mainās mūsu domāšana, sākam skatīties uz produktiem citādi un arī radīt receptes citādi.

Tātad, ja izveidojam sarakstu ar četrām receptēm, kuras gribam pagatavot un pāri paliek produkti, noliekam tos uz galda un mēģinām saprast, ko katru dienu gatavosim. Tas, manuprāt, ir vienīgais veids, kā mainīt domāšanu. Ja to nedarīsim, tik un tā paslīdēs roka, bet šeit ir svarīgi ieslēgt domāšanu “es vairs negribu mest ārā pārtiku un izmantošu visu līdz pēdējam”.

Raksts tapis sadarbībā ar Rimi Latvija.