Piepelnoties ar zāļu firmu apmaksātām lekcijām, nopelna pat 19 000 gadā (10)

Ārste apgalvo, ka nelasa lekcijas naudas dēļ, tāpēc pati nenosakot honorāra apjomu. “Protams, esmu priecīga, ka to naudu nopelnu, bet tās naudas pamatā ir atkarīgas no tā, cik tā firma maksā. Es nekad nevienam neprasu, ka jūs man maksāsiet tik un tik. Teikšu godīgi, cik viņi maksā, tik ir labi,” stāsta mediķe. Savukārt atšķirīgos honorārus vienā pasākumā viņa skaidro ar “ciltsrakstiem”. Proti, ja ir ārsts profesors vai labs lektors, koeficients lielāks.

Līdzīgi stāsta kardiologs, profesors Gustavs Latkovskis, kurš kā lektors nopelnījis 12 tūkstošus. Firmas zinot, kurš lektors labi uzstājas un prot piesaistīt auditoriju. Tos arī uzrunā. Latkovskis atklāj, ka mēdz “pa tiešo” slēgt līgumus ar firmām, bez biedrības starpniecības. “Mans uzstādījums ir tāds, ka es runāju par tēmu saviem kolēģiem. Mēs visi priecājamies, ja ir kāds, kas to atbalsta. Nav tā, ka uzstāšanās mērķus kaut kādā veidā ietekmē par labu kompānijai,” saka profesors.

Bez ierobežojumiem

Atsevišķi ārsti saņem gan naudu par lekcijām, gan brauc uz ārzemju konferencēm. Piemēram, pēc pieejamajiem datiem izriet, ka no Latvijas Hipertensijas un Aterosklerozes biedrības uz ārzemēm ceļojis tikai prezidents, kardiologs un RSU docents Kārlis Trušinskis, kurš braucis septiņas reizes gada laikā, un par lekcijām vēl saņēmis gandrīz 15 000 eiro.

“Neaizmirstiet, ka šie cilvēki sarakstā, tie ir Latvijā tā saucamie viedokļu līderi. Kad jūs ieraugāt šo naudas summu, jāsaprot, ka šie cilvēki strādā caurām dienām, naktīm. Tās ir brīvdienas. Gatavo lekcijas, mācās, tulko, taisa slaidus. To nenovērtēt, manuprāt, ir negodīgi,” uzskata Trušinskis.

Viņš gan saka, ka kā vienīgais braucējs no biedrības izskatās tikai uz papīra: “Iespējams, ka citi ārsti ir braukuši tādā veidā, ka es esmu sameklējis atbalstītāju, un šis atbalstītājs ir samaksājis tūrfirmai, kas ir noformējuši šim ārstam visu braucienu. Jo apmaksas veidi ir dažādi.” Profesors skaidro, ka daļa braucienu saistīta ar viņa kā biedrības vadītāja statusu, jo jāpiedalās Eiropas biedrību darbā. “Tas ir veids, no kurienes man rodas enerģija, idejas jaunām lietām arī Latvijā. Tā ir būtiska mana darba sastāvdaļa,” stāsta Trušinskis.

Trušinskis ir līderis dārgāko komandējumu ziņā — tajos devies par 22 tūkstošiem eiro, galvenokārt uz ASV, bet arī Eiropā uz Parīzi un Itāliju. Nākamā topā ir onkoloģe Signe Plāte. Viņa bija arī starp dāsnāk atbalstītajiem mediķiem 2015. gadā (par šo gadu sabiedrība pirmo reizi varēja ieraudzīt mediķu saņemto farmācijas firmu finansējumu). Šajā laikā saņemtais atbalsts pieaudzis — septiņi braucieni uz ārzemju kongresiem izmaksājuši 17 tūkstošus eiro. “Ja es nekur nebrauktu, iedomājaties, kā būtu, ja es strādātu kā pirms 35 gadiem,” norādot, ka onkoloģija attīstītās strauji, atvaicā Plāte. No šajos kongresos dzirdētā vien viņa varējusi 2019. gadā kolēģiem nolasīt 16 lekcijas.

Savukārt neirologs Guntis Karelis stāsta, ka šajos kongresos iegūst ne tikai jaunas zināšanas, bet arī sadarbību ar kolēģiem citās valstīs. Viņš lepojas, ka iegūtie kontakti ļāvuši panākt, ka viņa vadītā Insulta vienība Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcā ieguvusi Eiropas insulta organizācijas sertifikātu, kas apliecina, ka pacientiem nodrošināta ārstniecība un aprūpe atbilstoši augstākajiem Eiropā noteiktajiem standartiem. RAKUS Insulta vienība ir vienīgā ZIemeļeiropā, kas šādu novērtējumu ieguvusi.

Karelis stāsta, ka visbiežāk viņš paziņo Neirologu biedrībai, kāpēc vēlas apmeklēt kādu konferenci, un tā meklē finansējumu. “Atbalsts ir nosacīts, jo farmācijas firmas ne visu apmaksā,” saka mediķis. Piemēram, firma sedz reģistrācijas izdevumus, bet dzīvošana jāapmaksā pašam. No darba jāņem bezalgas atvaļinājums, dienas naudas neviens nemaksā. “Tā ir kā uzupurēšanās,” nosaka Karelis, piemetinot, ka valstij vajadzētu rūpēties, lai mediķi var doties uz šādiem kongresiem, neuztraucoties par mazāku algu mēneša beigās.

ASV būtu nepieņemami

ASV strādājošais latviešu endokrinologs un profesors Uģis Gruntmanis stāsta, ka ASV šāda prakse neesot pieņemama. “Tādas naudas nedrīkstu saņemt, jo tas, no universitātes viedokļa, var ietekmēt to, ko es runāju slimnīcas dažādās komitejās, kādus medikamentus mums slimnīcā vajag, vai kādus medikamentus pacientam izrakstīt,” paskaidro Gruntmanis.

Viņš stāsta, ka ASV universitāšu slimnīcās strādājošajiem ārstiem ir dotas piecas brīvas dienas gadā, ko izmantot konferenču apmeklēšanai. “Es vienmēr esmu atbalstījis to, ka katrs ārsts, ka viņam ir iespēja, un tas ir atbalstīts, ka viņš vienreiz gadā aizbrauc uz savas nozares galveno kongresu. To es atbalstītu, bet absolūti noliegtu to, ka kāds var aizbraukt piecas, sešas reizes. Tur nekā jauna nepasaka tik bieži braucot,” vērtē Gruntmanis.

Viņaprāt, nozares piešķirtajai naudai būtu jānonāk slimnīcas fondā — un tad pie ārsta. “Maksimāli medicīnā Latvijā būtu jāizņem ārā šis tiešais atbalsts, šis iekšējais konflikts, kas pastāv starp farmācijas kompānijām un medicīnas darbiniekiem,” uzskata endokrinologs.

Pašlaik likums neregulē to, kā lektoram vajadzētu norādīt atlīdzību, kas saņemta “pa tiešo”. Firma ar speciālistu noslēdz vai nu pakalpojuma, vai autoratlīdzības līgumu. “Attiecības, kādas viņi savā starpā noslēdz, neregulē likums,” norāda Veselības inspekcijā. Ne braucieniem, ne lekcijām nav izmaksu griestu. Veselības ministrijā norāda, ka par tādiem pagaidām arī netiekot domāts.