Kaņepes Kultūras centra solidaritātes kampaņas ietvaros, kas norisinājās no 28. aprīļa līdz 28. maijam, ēkas remontam tika saziedoti teju 95 000 eiro. Pateicoties finansiālajam atbalstam, tika sākts ēkas renovācijas pirmais posms – ēkas piebūves demontāža, kas kopš Kaņepes Kultūras centra pirmsākumiem nav tikusi publiski izmantota. Par rekonstrukciju, kultūras centru atbalsta sistēmas problemātiku un māju, caur kuru izprast un iedziļināties sabiedriskos procesos un realizēt trakas un nozīmīgas idejas, stāsta Kaņepes Kultūras centra vadītājs Dāvis Kaņepe.
Ko Rīga zaudētu, ja pūļa finansējuma rezultātā netiktu savākti pietiekami daudz līdzekļu un pilsēta zaudētu Kaņepes Kultūras centru?
Rīga tiek aktīvi ģentrificēta. Kad es studēju, pirms piecpadsmit gadiem, es un daudzi jaunieši pārsvarā uzturējās Vecrīgā. Bija dažādas vietas un mazi pārtikas veikaliņi, Vecrīga vēl bija pieejama cilvēkiem un nebija bagāto un tūrisma geto rajons. Mēs redzam, ka ar katru gadu tā tiek izspiesta arvien tālāk un tālāk, un risks, ja šajās telpās beigtos arī Kaņepes Kultūras centrs, ir tāds, ka, visticamāk, Rīgas centrs pamazām tiktu atdots un okupēts no ne vietējiem vai ne visu sociālo šķiru cilvēkiem. Tādā ziņā man šķiet, ka tas ir ārkārtīgi būtiski, ka šī vieta ir centrāla un tai ir principi, ka šeit nekad nebūs ekskluzīvi, dārgi vai tikai kaut kādai vienai sabiedrības grupai pieejami notikumi. Otra lieta ir… tie nav draudi, ka, ja mēs beigtos, tad visi aizbrauktu uz ārzemēm, bet katras šādas vietas un pilsētu dzīvotspēja un nākotne ir tieši proporcionāli atkarīga no jaunu cilvēku vēlmes dzīvot šajās pilsētās, un, ja šīs pilsētas paliek tukšas no vietām, kur tiek radīta vai baudīta kultūra, kur var satikties ar domubiedriem, tad veidojas vakuums un pilsēta paliek garlaicīga. Tas risks globālākā līmenī būtu tas, ka Rīga kļūtu mazāk atraktīva jauniem cilvēkiem.
:format(webp)/nginx/o/2021/03/17/13683099t1hcd40.jpg)