Satraukums nepamatots – Latvijā nav zirnekļu, kas apdraud cilvēkus

Latvijā jau labu laiku

Re:Check Facebook ierakstā lasāmo lūdza komentēt Latvijas Nacionālā dabas muzeja vecākajam entomologam Uģim Piterānam un zirnekļu pētniecei Inesei Cerai. Piterāns rakstiskā atbildē Re:Check apstiprina, ka ierakstā suga ir norādīta pareizi: “Tas ir viens no garkāju maiszirnekļiem – Cheiracanthium punctorium.” Pats viņš šo zirnekli pirmo reizi esot sastapis 2006.gadā Kolkā. Piterāns norāda, ka Latvijas faunā tas, visticamāk, ir relatīvi jauns ienācējs, bet, piemēram, Zviedrijā pirmo reizi manīts 1941.gadā. Tas atrasts un turpmākajos gados bijis sastopams Ēlandes salā Zviedrijas dienvidos. “Kopš 2007.gada izplatījies arī tālāk un sastopams arī Gotlandē un Zviedrijas kontinentālajā daļā,” raksta entomologs. Viņš pieļauj, ka Latvijā šī zirnekļu suga pirmo reizi varētu būt parādījusies 20.gadsimta beigu daļā. Cera rakstiski norāda, ka Latvijā līdz šim konstatētas piecas Cheiracanthiidae dzimtas zirnekļu sugas. “Visiem zirnekļiem ir inde, ar ko nogalināt savu upuri, bet ne visi zirnekļi ir spējīgi pārkost cilvēkam ādu. To var izdarīt lielākie,” skaidro pētniece.

“Suga šobrīd būtu uzskatāma par normālu mūsu faunas sastāvdaļu, jo te ir ienākusi dabiskā ceļā, paplašinoties tās areālam (iespējams klimata pārmaiņu dēļ),” skaidro Piterāns. Pretēji būtu, ja tā būtu cilvēka darbību rezultātā ievazāta vai introducēta suga. Viņš norāda, ka informācija internetā par zirnekļu izplatību Latvijā ir gana skopa.

Piterāns norāda, ka šī zirnekļu suga galvenokārt sastopama pļavās un krūmājos, kur veido īpatnējas blīvu tīmekļu “ligzdas” – tajās zirneklis pavada dienu. Šādas “ligzdas” varot būt arī cilvēku mitekļos, ja zirneklis tur nejauši ierāpojis, taču brīvā dabā šo sugu sastapt ir lielāka iespēja. Viņš piekrīt arī, ka šī zirnekļu suga spēj iekost cilvēkam: “Ja tīri morfoloģiski, tad šis ir tiešām viens no zirnekļiem, kas var bez jebkādām problēmām cilvēkam iekost, jo ir liels,” skaidro entomologs. “Zirnekļa ķermenis var būt tikai 1 – 1,5 cm garš, taču tam ir ļoti garas kājas, līdz ar to kopējais izmērs var būt pat līdz 4 cm vai nedaudz vairāk, ar ļoti iespaidīga izmēra žokļiem (helicerām).” Varot arī būt, ka no Latvijā sastopamajām sugām šiem zirnekļiem ir vislielākie žokļi.

Ierakstā arī teikts, ka šie zirnekļi ir indīgi un “no koduma var būt asas sāpes, slikta dūša, galva sākt griezties, temperatūra, drebuļi un ir gadījumi, ka cilvēki no koduma ir pat zaudējuši roku vai kāju.”

Kājas pēc koduma nost nekritīs

Piterāns norāda, ka vairākos zinātniskos rakstos gandrīz visos gadījumos šāda iespēja tiek apšaubīta. ”Praktiski nav gadījumu, kad izraisīta audu nekroze ir pierādīta attiecībā tieši uz šīs sugas kodumiem,” viņš raksta. Cilvēku dzīvību šie zirnekļi nekādā veidā neapdraudot.

Gan Piterāns, gan Cera ieraksta aprakstītā zirnekļa kodumu salīdzina ar lapsenes dzēlienu – sāpes ir īsas, intensīvas un pāriet dažu dienu laikā. Cilvēkiem uz zirnekļa kodumu var būt kāda individuāla reakcija, taču tāpat tas ir arī, piemēram, ar lapsenēm vai bitēm. “Alerģiskā reakcija ir atkarīga no cilvēka jutīguma pret zirnekļu kodumu,” norāda Cera. Piterāns skaidro, ka tad, ja cilvēkam ir alerģiska reakcija, tad arī bites dzēliens var būt veselībai bīstams – šādos gadījumos jāmeklē mediķu palīdzība. “Jāatceras, ka Latvijā cilvēkam var iekost arī citi izmērā lieli zirnekļi – tie, kam ir lieli žokļi un viņi spēj pārkost cilvēkam ādu. Arī dažu citu sugu kodieni var būt pat ļoti sāpīgi (piemēram, ūdenszirneklis Argyroneta aquatica) – tāpēc, sastopoties ar kādu prāvāka izmēra zirnekli, noteikti nevajag to ņemt pirkstos vai kā citādi likt zirneklim justies apdraudētam. Zirnekļi principā kož tikai aizstāvoties,” skaidro Piterāns. Viņš norāda arī, ka, ja gadās savās mājās sastapt kādu milzīgu zirnekli, vislabāk to ievirzīt burkā vai citā lielākā traukā. “Ja kāds iekož, tad jāatceras, ka nāvējošu zirnekļu Latvijā nav un rokas un kājas no zirnekļa kodumiem nost nekrīt,” viņš piebilst.