Tunisijas demokrātija - būt vai nebūt? (1)

Notikumu ekonomiskais fons

Jāatceras, ka Tunisija tiek uzskatīta par vienīgo Arābu pavasara veiksmes stāstu – valsti, kura atšķirībā no Sīrijas, Jemenas, Lībijas, Ēģiptes un citām spēja izveidot funkcionējošu demokrātisku pārvaldi. Tomēr demokrātija nebūt nenozīmē ekonomisku labklājību. Kopš diktatora Zīna Abidīna Ben Alī krišanas 2011. gadā, pie varas esošās valdības tā arī nav spējušas veicināt valsts ekonomisko izaugsmi, un atsevišķos jautājumos situācija ir pat sliktāka nekā pirms revolūcijas.

Al Jazeera, atsaucoties uz Pasaules bankas datiem, ziņo, ka laika posmā no 2011. līdz 2019. gadam gadskārtējā ekonomiskā izaugsme ir bijusi nieka 1.5%. Savukārt investīciju un eksporta sektori tā arī nespēja sasniegt Ben Alī laika līmeni. Īpaši jāpiemin arī tūrisma nozare, kura tradicionāli ir bijusi būtisks Tunisijas ekonomikas stūrakmens, taču tā arī nav īsti spējusi līdz galam atgūties.

Bēdīga situācija ir arī saistībā ar jauniešu bezdarbu un korupciju – diviem elementiem, kuri bija kā katalizators jau 2011.gada protestos.

2020. gads Tunisijas situāciju tikai pasliktināja. Sākoties Covid-19 pandēmijai, tūrisma sektors tika vēl vairāk nospiests uz ceļiem, bet bezdarbs, pamatojoties uz Tunisijas Nacionālā statistikas institūta datiem, uzlēca līdz pat 17,8%. Jauniešu vidū pagājušā gada pēdējā ceturksnī tas bija 36%. Tunisijas veselības aprūpes sistēma arī ir praktiski sagruvusi zem pandēmijas izdarītā spiediena – situācija, kurai arī noteikti nepalīdz fakts, ka tikai aptuveni 7% no visiem valsts iedzīvotājiem ir vakcinēti, ziņo Al Jazeera.

Nepieciešamība piemērot pulcēšanās ierobežošanas pasākumus un ekonomiskā stagnācija ir mudinājusi valdību meklēt veidus, kā atvieglināt pandēmijas izdarīto triecienu mājsaimniecībām. Tāpēc, līdzīgi kā Latvijā, ir ieviesti finansiāli pabalsti, kuri diemžēl ir palielinājuši valsts parādu. Pasaules banka ziņo, ka 2020. gada beigās tas bijis 88% no IKP, salīdzinot ar 72% gadu iepriekš.

Šāda finansiāla spiediena rezultātā Tunisijai ir nepieciešama ārējā palīdzība Starptautiskā Valūtas fonda (SVF) veidolā. Pagaidām notiek sarunas par aizdevumu 4 miljardu dolāru apmērā, taču problēma ir SVF klasiskais spiediens minimizēt valsts klātbūtni ekonomikā. Proti, Tunisijas valdībai ir jāsamazina algas valsts sektorā strādājošiem, kā arī atbalsts valstij piederošajām firmām un atsevišķas subsīdijas iedzīvotājiem.

Tas neatgriezeniski (vismaz īstermiņā) radītu papildu spiedienu uz iedzīvotāju ienākumiem un būtu politiski ļoti nepopulārs lēmums.

Notikumu politiskais fons

Par politiku runājot, jāatceras, ka Tunisija ir salīdzinoši jauna demokrātija un demokrātiskajai pārvaldei raksturīgās normas/noteikumi vēl arvien ir agrīnā veidošanās stadijā. Par Tunisijas mazās pieredzes zināmo upuri ir kļuvusi valsts konstitūcija. Proti, 2014. gadā pieņemtais pamatdokuments, kurš tika izveidots uz kompromisa bāzes starp islāmistu un sekulāristu politiskajiem spēkiem, ir bieži kritizēts kā nekonkrēts un viegli interpretējams. Tāpat tas paredz neskaidras pilnvaru robežas starp galvenajiem izpildvaras spēlētājiem – premjerministru, viņa kabinetu un prezidentu. Šīs neskaidrības un vieglās interpretējamības kontekstā, valsts politikā iesaistītajiem spēlētājiem ir iespējams salīdzinoši vienkārši piemērot konstitūcijas punktus savu interešu realizācijai.

Minētā interpretējamība ir novedusi pie konstitucionālas krīzes un zināma valdības darba paralīzes. Jau kopš šā gada janvāra Tunisijā nav bijis iespējams oficiāli  stāties amatā vairākiem ministriem. Problēma slēpjas tajā, ka premjerministrs Hičems Mečiči lēma nomainīt savā kabinetā vairākas sejas un vairākas no tām bija draudzīgas prezidentam Kaisam Saiedam. Savukārt Saieds (iespējams, politisku motīvu vadīts) paziņoja, ka Tunisijas konstitūcijā ir noteikta nepieciešamība šādas valdības izmaiņas apstiprināt prezidentam. Līdz ar to viņš ir atteicies rīkot oficiālās amatā stāšanās ceremonijas.

Valdības apstiprināšana arī nav vienīgā problēmsituācija, kurā ir sadūrušās prezidenta un pārējo Tunisijas politisko spēlētāju konstitūcijas interpretācijas.

Piemēram, šā gada pavasarī Kaiss Saieds izraisīja pamatīgu vētru, paziņojot: konstitūcijas 77. pants paredz, ka prezidents ir gan militāro, gan civilo bruņoto spēku augstākais komandieris.

Gan premjerministrs, gan arī parlamenta spīkers Rašīds Ganuči uzsvēra: kaut arī 77. pants nosaka, ka prezidents ir Tunisijas bruņoto spēku komandieris, nekur nav teikts, ka tas attiektos uz civilo dimensiju, tas ir, uz struktūrām, kuras ir atbildīgas par iekšējās drošības uzturēšanu. Daudzi Tunisijas politikas vērotāji pauda kritiku, ka Saieds vēlas atjaunot veco Ben Alī laika sistēmu, kurā prezidenta vara tika uzturēta ar cilvēku terorizēšanas palīdzību. Šāds apgalvojums pagaidām nav pierādījies, bet, visticamāk, Saieds jebkurā gadījumā ir vēlējies būt vērā ņemams spēlētājs uz Tunisijas politiskās skatuves un skaidri pārējiem norādīt savas pozīcijas.

Visbeidzot, arī pašreizējais parlamenta darba iesaldēšanas un valdības atlaišanas stāsts ir saistīts ar konstitūcijas alternatīvām interpretācijām. Proti, Saieds savā rīcībā ir atsaucies uz konstitūcijas 80. pantu, kurš paredz iespēju prezidentam briesmu un akūtas nepieciešamības gadījumā spert nepieciešamos soļus situācijas novēršanai. Briesmas šajā gadījumā ir bijušas cilvēku protesti, ekonomikas sabrukuma draudi un nepieciešamība risināt koronavīrusa izaicinājumus. Saieda soļa pretinieki gan uzsver, ka minētais konstitūcijas punkts arī paredz nepieciešamību konsultēties ar pārējiem Tunisijas politiskās sistēmas atslēgas spēlētājiem (pats prezidents, protams, uzskata, ka ir to darījis).

Konsolidētās demokrātijās šādu situāciju risināšanā parasti iesaistās Konstitucionālā tiesa, taču Tunisijas gadījumā to diemžēl izveidot nav izdevies.

Vai Tunisijas demokrātijas dienas ir skaitītas?

Pagaidām ir grūti spriest, vai prezidenta lēmums var tikt traktēts kā apvērsums. Eksperti iesaka situāciju turpināt vērot un skatīties, kas notiks pēc 30 dienām. Prezidents Saieds var izvēlēties paturēt varu savā kontrolē vai nodot viņa izvēlētās valdības rokās. Tomēr ir skaidrs, ka Tunisijas pašreizējais demokrātijas modelis ir sevi izsmēlis un ir nepieciešami jauni risinājumi. Ir izskanējis viedoklis, ka Saieds varētu censties valdošo sistēmu pārveidot lielāka uzsvara prezidentālisma virzienā. Tas savā ziņā saskanētu ar viņa iepriekš pausto viedokli par parlamentārās iekārtas nespēju tikt galā ar Tunisijas izaicinājumiem.

Tomēr ir skaidrs: pat ja mēs vērojam jauna diktatora dzimšanu, daudzi Tunisijas iedzīvotāji viņa varu pieņemt atsacīsies. Spilgtā atmiņā vēl arvien ir 2011. gada “Arābu pavasara” notikumi un upuri, kurus Tunisijas tautai ir nācies maksāt par brīvību.

Atliek vien cerēt, ka demokrātijas piekritēju balsis būs stiprākas par noliedzēju balsīm – pretējā gadījumā vienīgais “Arābu pavasara” veiksmes stāsts cietīs neveiksmi.