Bīstamais igauņu pensiju eksperiments un tā ilgtermiņa sekas – ko no tā (ne)mācīties? (28)

Vien nepilni 2% no šiem cilvēkiem naudu ieguldīs atpakaļ pensiju uzkrāšanai, bet nospiedošais vairākums šo naudu vienkārši iztērēs. Turklāt, lai izņemtu šo uzkrājumu pirms pensijas vecuma, cilvēkiem būs jāsamaksā 20% ienākuma nodoklis, kas nebūtu jāmaksā, saņemot savu uzkrājumu pensijas vecumā.

2020. gada beigās Igaunijas parlaments apstiprināja likumprojektu, kas paredz, ka no šī gada iemaksas pensiju 2. līmenī kļūst brīvprātīgas. Likums arī paredz, ka uzkrājumus pensiju krājēji var izņemt jebkurā laikā. Igaunijas prezidente Kersti Kaljulaida sākotnēji likumu neizsludināja, publiski paužot bažas par iedzīvotāju nonākšanu nabadzībā vecumdienās laikā, kad senioru īpatsvars sabiedrībā tikai palielinās. Tomēr prezidentes iebildumi tika noraidīti Igaunijas Augstākajā tiesā.

Viena no lietām, kas Igaunijas pensiju reformas kontekstā liek pievērst uzmanību valsts un sabiedrības attiecībām finanšu jautājumos, ir cilvēku uzticēšanās līmenis valstij.

Ja aptuveni piektā daļa cilvēku pie pirmās izdevības steidz savu naudu saņemt pirms termiņa, nomaksājot arī ienākuma nodokli, – tas nozīmē, ka vai nu cilvēkiem akūti ir nepieciešami papildu līdzekļi, vai arī tie netic valstij.

Igaunijas ekonomikā pēdējo gadu laikā nav notikušas apjomīgas finanšu vai ekonomikas krīzes, kas liktu strauji sarukt iedzīvotāju ienākumiem, tāpēc ticamāka šķiet versija, ka Igaunija piedzīvo uzticēšanās krīzi valsts pārvaldei. Un tās spējai saglabāt tādu valsts attīstības līmeni, kas nodrošina arī pieaugumu pensijas kapitālā. Tāpat arī patēriņa kultūra ietekmē lielu daļu iedzīvotāju izvēles un stimulē “dzīvot šodienai”, kas nozīmē mazākus uzkrājumus un līdz ar to mazākus ienākumus nākotnē.

Ilgtermiņa sekas šādam solim varētu būt pieaugošs cilvēku skaits, kuri pensijas vecumā atradīsies uz nabadzības sliekšņa. Kā arī pagaidām grūti paredzams “atvilnis” Igaunijas ekonomikā. Patēriņā vispirms nonākot vairāk nekā 1 miljardam eiro “pensijas naudas”, ir sagaidāms ekonomikas pieaugums, taču turpmākajos gados ekonomika var piedzīvot svārstības un nestabilitāti, prognozē Igaunijas Centrālā banka.

Tomēr visnegatīvākais šādas pieejas rezultāts varētu būt grūti sāktā uzkrāšanas ieraduma pārtraukšana. Kad jaunais auto būs noskrējis garantijā paredzētos kilometrus un būs jāremontē jaunuzceltā privātmāja, būs vajadzīga atkal jauna nauda.

Un šādos apstākļos maz ticama ir iespēja, ka cilvēki brīvprātīgi atgriezīsies pie uzkrāšanas savām vecumdienām.

Ņemot vērā minētos apstākļus, ir jāapzinās, ka viena no valsts atbildībām ir veicināt savu iedzīvotāju finanšu pratību. Tostarp prasmi uzkrāt, kas nevar rasties pati no sevis, – katram no mums ir ikdienas tēriņi un vajadzības, un uzkrājums pensijai parasti nav prioritāšu sarakstā. Valsts, ņemot vērā demogrāfijas tendences un situāciju ekonomikā, var prognozēt cilvēku aptuvenos ienākumus vecumdienās. Un valstij ir jādara viss, lai cilvēki, paši to neapzinoties, nenonāktu uz nabadzības sliekšņa. Tostarp mudinot uzkrāt.

Kopumā šī ir tā reize, kad Latvijai nevajadzētu tiekties salīdzināties ar saviem kaimiņiem un ņemt no viņiem piemēru. Risināt īstermiņa problēmas uz nākotnes rēķina ir slikta ideja, īpaši ņemot vērā nākotnes demogrāfijas prognozes.

Tāpēc mums būtu jāskatās uz risinājumiem, kā vēl vairāk veicināt ienesīguma kāpumu no pensiju 2.līmeņa ieguldījumiem, nevis domāt par šīs naudas pārdali citām vajadzībām. Jo lielākajai daļai sabiedrības neder pensijas uzkrājuma veidošanas iniciatīvas pārņemšana savās rokās. Valstij ir jāspēj parūpēties par šodienas strādājošo nodrošinājumu vecumdienās un pensiju sistēmas ilgtspēju.