"Tā ir tīri mana spekulācija, taču domāju, ka pensionēšanās vecuma paaugstināšana būs temats, ko jau pavisam drīz redzēsim parādāmies politiskajā dienaskārtībā. Demogrāfiskās tendences attīstītajās pasaules valstīs ir ļoti līdzīgas – cilvēki vidēji dzīvo ilgāk un nesteidzas veidot lielas un kuplas ģimenes, līdz ar to ir samērā loģiski domāt par pensionēšanās vecuma korekciju," skaidro Jansons.
Ja solidārais modelis, kur pensiju šī brīža pensiju saņēmējiem maksā strādājošie, nespēj nodrošināt pienācīgu pensiju, tad vai pensiju 2. līmenis atrisinās problēmu? Pensiju 2. līmenis nav zāles visām kaitēm un demogrāfiskajiem izaicinājumiem, tomēr tas ļauj pašam sakrāt savai pensijai, nepaļaujoties tikai uz strādājošajiem tad, kad būs jāsāk saņemt savu vecuma pensiju.
Paša uzkrājums būs brīvs no demogrāfijas ietekmes, daļēji – arī no ekonomiskās situācijas valstī un citām, to skaitā politiskām ietekmēm. Savs ir savs. Tomēr arī uzkrājumu veidošanai ir sava garoza, piemēram, svārstīgais ienesīgums, kurš var kārtīgi pakutināt nervus un likt jomas konkurencei celt bangas.
Cik tad varētu uzkrāt pensijai, ja visu pensijas daļu novirzītu tikai 2. līmenī? Pieņemsim, ka karjera veidojusies 40 gadus. Iemaksas pensijai veidosies no 20% ikmēneša ienākumiem, no kuriem tiek maksāti nodokļi. Tāpat jāpieņem, ka ienākumi apstākļos bez inflācijas attīstās līdzīgi kā Latvijas vidējie ienākumi dažādās vecuma grupās – mazāki ienākumi karjeras sākumā, ienākumu maksimums ap 40 gadu vecumu un ienākumu samazinājums, tuvojoties pensionēšanās vecumam.