TVNET GRUPA aicina piedalīties: "Baltic Pride 2021" nedēļa pret nevienlīdzību

Paraugoties apkārt, redzams, ka demokrātija ir privilēģija, kuru tikai dažas pasaules valstis var atļauties. Ikdienā, dzīvojot savu dzīvi, cilvēki reizēm aizmirst, kāda priekšrocība tā ir – drīkstēt publiski uzstāties un paust viedokli, kas ir klajā pretrunā ar parlamenta vai valdības pausto. Tas, ka tam neseko nekādas sankcijas vai represijas, liecina, ka dzīvojam demokrātiskā sabiedrībā, kur viedokļa paušana ir ne tikai atļauta, bet tiek pat uzskatīta par būtisku tās sastāvdaļu.

Un tomēr apkārt ir ļoti daudz piemēru, kuri rāda, ka demokrātija un demokrātiskās vērtības ir ļoti trauslas un pret tām jāizturas ar dziļu cieņu. Ļoti labi to ļauj apjaust, piemēram, notiekošais Baltkrievijā. Jau teju gadu cilvēki nenogurstoši iziet ielās, lai protestētu pret pastāvošo Aleksandra Lukašenko režīmu, kurš cilvēkus ne tikai ierobežo, bet arī apspiež. Arī Krievijā, kur Alekseja Navaļnija atbalstītāji cīnās, lai reiz atgrieztu tautas rokās to, kam visu laiku tur bija jābūt – spēju noteikt valsts attīstības kursu.

Lai gan privilēģija, demokrātija nereti tiek uztverta kā absolūta un pašsaprotama. Tās jēdziens plaši lietots, tomēr maz izprasts. Arvien pieaugošais naids un neiecietība pret citādi domājošajiem un slēpšanās aiz “konservatīvisma” maskas ir bīstams trends, kas apdraud ne tikai valsti, bet sabiedrības iekārtu kopumā.

Kāpēc gan sabiedrība, kas, šķiet, augstu vērtē demokrātiju, tik ļoti rīkojas pret to?

Imanuels Kants, viens no visu laiku ievērojamākajiem Rietumu filozofiem, jau 18.gadsimtā pauda pārliecību, ka katrs cilvēks ir unikāls tikai tāpēc, ka viņš ir cilvēks, un, lai ko viņš darītu, šī unikalitāte nekur nepazūd. Tikmēr Džons Stjuarts Mills, filozofs, kurš ir viens no plašāk pazīstamajiem brīvības aizstāvjiem, bija pārliecināts, ka mums nav tiesību ierobežot cita indivīda tiesības uz brīvību noteikt savu dzīvi.

Tā vietā, lai iestātos par katra indivīda tiesībām noteikt sevi un savu dzīvi, daudzi izvēlas piekrist, piemēram, Viktoram Orbānam, kurš aktīvi sludina, ka “rūpējas par bērniem un ģimenēm”, lai gan viņa politika iet klajā pretrunā ar šo apgalvojumu. Tik daudzi izvēlas atbalstīt Vladimiru Putinu, kurš labākajās padomju tradīcijās turpina paust pārliecību, ka “homoseksuāli cilvēki neeksistē”. Tas viss tiek attaisnots ar saukli – par pareizām ģimenēm.

Te gan ir jājautā, kas ir pareiza ģimene.

Vai sabiedrībā iedibinātais modelis, kuram tik daudzi cilvēki pakļaujas, pat nepieļaujot iespēju, ka viņu dzīve un pieņemtās izvēles ir atkarīgas no viņu gribas, nevis sabiedrības noteiktā?

Varbūt pareizā ģimene nozīmē sievieti, kura nekad nav vēlējusies bērnus, bet kurai bail to teikt skaļi, lai neizsauktu pretreakciju no apkārtējiem? Pareiza ģimene varētu arī būt kā daudzās Austrumu kultūrās, kur sieviete netiek pat uzskatīta par pilntiesīgu sabiedrības locekli – viņai ir tikai jādzemdē bērni (vēlams puiši) un jāpakļaujas sava vīra gribai, jo kas gan sieviete varētu būt bez vīrieša pie sāniem?

Hanna Ārente, viena no prominentākajām 20.gs. totalitārisma un vardarbības pētniecēm, teica, ka mums kā sabiedrības locekļiem ir pienākums novērst netaisnības, lai kur tās notiktu, jo pasaule, kurā dzīvo gan pāridarītājs, gan moceklis, gan novērotājs, ir atkarīga no tā. Līdz ar to sabiedrība ir atbildīga pati par sevi, un tā var turpināt eksistēt vai pamazām pašiznīcināties. Bailēs no citādā slēpties zem maz izprastiem un viegli interpretējamiem saukļiem, lai ierobežotu kādu sabiedrības daļu, ir gļēvs veids, kā censties nodrošināt savu saglabāšanos.

Tikai kopā mēs nosargāsim demokrātiju un tās vērtības un tikai kopā spēsim nodrošināt sabiedrības ilgtspējību un attīstību. Galu galā, kā vēsture māca un Rainis to ir teicis, – pastāvēs, kas pārvērtīsies.