Latviešu ginekoloģe Vācijā: veselību nevar spārdīt kājām, it kā skapī glabātos cita! (1)

Pēc kursiem es dabūju prakses vietu slimnīcā, tad varēju pieteikties medicīnas studijām. Pieci procenti studējošo varēja būt ārzemnieki. Bija jānoliek ļoti smags vācu valodas eksāmens, varētu teikt – mana mūža visgrūtākais eksāmens. Tie, kuri šo eksāmenu nevarēja nokārtot, nevarēja tālāk studēt. Priekš manis tas nozīmētu braukt atpakaļ uz Latviju. Nokārtoju es, daži norvēģi un viena zviedriete. No Latvijas Medicīnas akadēmijas diviem absolvētajiem gadiem tika ‘’ieskaitīti’’ tikai daži kursi, līdz ar to studijas sāku faktiski no nulles. Mācījos un paralēli sāku strādāt ambulatorajā mājas aprūpes dienestā, kur kopu vecus un slimus cilvēkus, kuri paši sevi nevarēja aprūpēt.

Pa dienu mācījos, vakarā strādāju. Varētu teikt, ka pēros kā plika pa nātrēm, jo mamma varēja tikai nedaudz palīdzēt.

Tad es nokļuvu vienā ģimenē, kur man bija jākopj viens vīrietis, kurš bija smagi slims. Viņš izrādījās mans nākamais vīratēvs.

Vienu reizi tur sastapu viņa dēlu, tā mēs iepazināmies un jau pēc dažiem mēnešiem apprecējāmies. Tā es tajā ģimenē paliku. Vācijā saka - samīlējušies, saderinājušies, apprecējušies, un tā arī bija. Esam pazīstami jau 26 gadus. Studiju laikā piedzima visi četri bērni.

Mazliet tāds kā pelnrušķītes stāsts…

Tā kā mans vīrs nebija nekāds miljonārs, arī šis bija ļoti grūts laiks. Neviens neticēja, ka es studijas pabeigšu. Svešā valodā, svešos apstākļos ar maziem bērniem. Studijas pabeidzu labi, un

bija skaidrs, ka būšu galvenā ģimenes pelnītāja. Ģimenei to nebija viegli aptvert, jo biju ieprecējusies ļoti konservatīvā vācu ģimenē, kur pelnītāji parasti ir vīri, bet sievas bieži vien sēž mājās.

Pēc sešiem studiju gadiem biju īsta ārste, pieci gadi obligāti bija jānostrādā savā specialitātē, pamatā slimnīcā. Kļuvu par virsārsti, pēc tam strādāju Hannoverē lielā slimnīcā perinatālā centrā. Kādreizējais kolēģis, arī virsārsts, man izteica piedāvājumu dibināt praksi. Pirmajā mirklī atbildēju, ka man patīk operēt, pieņemt dzemdības un prakse nav domāta man. Taču sanāca tā, ka vecāka ārste, ejot pensijā, nolēma pārdot savu praksi, un es to no viņas nopirku. Apvienojām šīs divas prakses. Mums ir astoņi darbinieki. Pirms trim gadiem mēs praksi pilnībā modernizējām. Vēl pirms pieciem gadiem veicām nelielas operācijas, taču – tā kā Vācijā ir ļoti komplicētas higiēnas normas un likumi, tas vienkārši finansiāli neatmaksājās. Nolēmām specializēties perinatoloģijā, endokrinoloģijā un radījām tam vēl papildu darbavietas.

Kāda ir jūsu darba diena, kā darbojas prakse?

Mana darba diena sākas 5.30 no rīta. Prakse atrodas 90 kilometru attālumā no manas mājas. Braucu ar vilcienu.

Katru dienu ceļā esmu 180 kilometru. Strādājam bez pārtraukuma.

Mūsu prakse, kurā patlaban strādā astoņi cilvēki, pieder pie 120 finansiāli lielākajām praksēm nozarē.

Darba dienas - 12 stundu laikā - es apskatu no 40 līdz 50 pacientiem.

Latvijā daudzi pacienti norēķinās skaidrā naudā, Vācijā par pacientu nauda tiek pārskaitīta. Par katru pacientu kvartālā mēs saņemam 16 eiro. Mums ir jābūt ļoti labiem plānotājiem, lai mēs neizšķērdētu slimokašu naudu. Par ultraskaņu, piemēram, paredzēti 14 eiro. Ja pacients atnāk privātās vizītes ietvaros, viņš no mana kabineta iziet, atstājis 150 – 200 eiro. Tāpat mēs apkalpojam arī onkoloģijas pacientes.

Esam divi partneri, kas vajadzības gadījumā viens otru aizstāj. Mūsu prakses līgums ir tik skrupulozs, it kā mēs būtu vislielākie ienaidnieki. Ja partneri sastrīdas, tad šāds līgums var palīdzēt. Ļoti ceru, ka tas nekad nebūs jāizvelk ārā no dziļākās atvilktnes.

Jūs vienlaikus esat gan ārste, gan menedžere. Kā to iespējams apvienot?

Mums ir nodokļu padomdevējs, viens cilvēks no nodokļu konsultantu uzņēmuma ir pilnībā nodarbināts ar mūsu prakses nodokļu lietām, jo Vācijā nodokļu un administratīvā sistēma ir ļoti sarežģīta. Jau 10 gadus reizi gadā tiekamies ar mūsu nodokļu konsultantu, kurš visus papīrus noliek priekšā. Katrai rokas kustībai vajadzīga izglītība, sertifikācija.

Mēs arī regulāri tiekam kontrolēti – piemēram, slimokase katru ceturksni izvēlas 2% no praksēm, kuras tiks apmeklētas. Mēs par to iepriekš nemaz nezinām. 

Tāpat notiek kontroles no finanšu iestādes, par to iepriekš gan tiek pabrīdināts. Tāpat tiek kontrolētas diagnozes – vai tas, kas tiek uzstādīts diagnozē, pēc tam arī tiek attiecīgi izmeklēts, vadīts ārstniecības process utt. Tāpat tiek kontrolēts, vai pareizi veikts, piemēram, ultrasonogrāfijas apraksts. Tā ka

vācu pedantisms te izpaužas visplašākajā nozīmē. Tāpat kontrolē Veselības dienests – vai telpas tiek vēdinātas, vai krēsli pareizi salikti utt.

Valsts funkcionē labi, teikt ‘’perfekti’’ būtu pārspīlēts, bet, salīdzinot ar citām Eiropas valstīm, Vācija ir krietni priekšā. Turklāt neeksistē nekāda korupcija. Pacientu vidū ir daudz austrumeiropiešu, tie parasti atnes kādu konfekšu kasti, mēdz būt arī “Laimas’’. Bet, piemēram, vācieši pat nevar aizdomāties, ka viņi kaut ko varētu nest.

Ja kāds atnes puķīti pēc dzemdībām, tas jau ir ļoti daudz! Dāvanas nedrīkst pārsniegt 10 eiro vērtību.

Kāda Vācijā ir onkoloģiskā situācija, piemēram, krūts vēža jomā?

Tas kļūst arvien izplatītāks. Cilvēki ļoti maz kustas, ēd neveselīgi.

Dāmas virs 60 gadiem vēl dzīvo ļoti konservatīvi, bet jaunākā paaudze nav pietiekami atbildīga. Globāli tā ir veselīga dzīvesveida problēma.

Daudz ko varam ietekmēt paši – vai mēs sportojam, ko mēs ēdam. Grūtāk ietekmēt to, ko elpojam, tieši kādas ķīmijas ir pārtikas produktos. Diemžēl Vācijā, jāteic,

cilvēki savu veselību spārda kājām tā, it kā viņiem mājās skapī glabātos cita – labāka.

Es teiktu, ka veselību par naudu var nopirkt daļēji, ko apliecina arī tas, ka Vācijā ir ļoti laba slimokašu sistēma. Pat cilvēkam, kuram nav darba, ir iespēja tikt pie labas medicīnas. Atļaušos teikt, ka vācieši pat ir izlepuši, viņi īsti neapzinās, kādā veselības sistēmas leiputrijā dzīvo, jo Vācijā noteikti ir viena no labākajām veselības sistēmām pasaulē. Piemēram, Vācijā nav jāgaida mēnešiem ilgi rindās, lai saņemtu valsts apmaksātas procedūras.

No vienas puses, cilvēki šobrīd grib tūlītēju rezultātu, neieguldot paši laiku un pūliņus savas veselības uzlabošanā. Piemēram, mainīt dzīvesveidu, ierasto ēdienkarti, sākt sportot u.tml. No otras puses, man kā ārstam slimokašu apmaksātam pacientam ir iedalītas tikai 10 – 15 minūtes (praksēs, kas strādā tikai ar privātiem klientiem, pieņemšanas laiks ir ilgāks). Tas ir ārkārtīgi maz, īpaši jau ziemā, kad pacientēm ir jāizģērbjas. Man tajā laikā jāpaspēj veikt analīzes, izmeklēšana, kā arī jādokumentē tā, lai neviens nevarētu ‘’piesieties”. Te nemaz nevar būt runas par sarunu ar pacientu par veselīgu uzturu un citām svarīgām tēmām. Protams, no tāda aspekta raugoties, ārstam ir vienkāršāk izrakstīt recepti. Un vienlaikus arī daudzi pacienti paši nemaz negrib, lai viņiem tiktu piedāvāts kāds risinājums, kas prasa ilgāku laiku. Atnāk pie manis viena paciente ar 120 kilogramu svaru un prasa, lai viņai piedāvā hormonterapiju. Turklāt vēl smēķētāja. Es saku – vispirms nometiet svaru, un tad jums hormonterapiju varbūt nemaz nevajadzēs. Bet viņa grib tūlītēju rezultātu, neko savā dzīvesveidā nemainot. Šādi cilvēki no prakses iziet neapmierināti, sak, šis ārsts jau neko nesaprot.

Vai nav tā, ka cilvēki tomēr pamazām sāk atgriezties pie sapratnes, ka visu nevar risināt ar ripiņu iedzeršanu?

Jā, šī sapratne patiešām pieaug, un arī cilvēki gatavi arvien vairāk ieguldīt savā veselībā. Bet diemžēl jāteic, ka šādi cilvēki vēl ir mazākumā. Bet es ļoti ceru, ka šis pozitīvais īpatsvars pieaugs. Ja cilvēki nemainīsies, problēma kļūs arvien dziļāka.

Cilvēkam ir profilaktiski kaut kas pašam jādara, nevar gribēt, lai visu atrisina medicīnas sistēma, pat ja tā ir laba un sakārtota, un ārsts.

Par ko interesējas Latvijas studenti, kad vadāt šeit vieslekcijas?

Studenti interesējas, kā prakse uzbūvēta, kā tiek vadīts ikdienas darbs, kā veidojas finanšu plūsma un norēķini. Vācijā 14% no bruto algas aiziet slimokasei, tāpat otrus 14% maksā darba devējs. Piemēram, es pati vien katru mēnesi slimokasei pārskaitu 1000 eiro.

Esmu gan ārste, gan menedžere. Man jāvada darbinieku sarunas, jāuzklausa prieku un bēdu stāsti. Vācijā arī pastāv sistēma, ka vari būt tikai medicīnas menedžeris un pieņemt darbā ārstus. Pēc šāda modeļa parasti strādā medicīnas aprūpes centri.

Ja man tagad prasītu, vai man pietiktu spēka visu to darīt vēlreiz, es droši vien teiktu nē. Bet dzīve saliek visu pa plauktiņiem tā, ka esi spiests izdarīt pat šķietami neiespējamo.

Un, lai arī tagad ne vienmēr ir viegli un gludi, esmu gandarīta, ka daru to, kas ir mans sirdsdarbs. Jau četru gadu vecumā zināju, ka gribu būt ārste.

Novēlu to arī ikvienam studentam – sajust un izvēlēties savu sirdsdarbu!