Iedzīvotāju negatīvā attieksme kavē sabiedrībā bāzētu pakalpojumu attīstību personām ar garīgiem traucējumiem (2)

"Mums patiesi ir kur augt, jo, ja tas tā nebūtu, tad nebūtu arī vajadzības pēc šādām kampaņām," sacīja Āboliņa.

Par iedzīvotāju nelabvēlīgo attieksmi, izvietojot pakalpojumus cilvēkiem ar garīgiem traucējumiem tuvu viņu dzīvesvietai, liecina arī konkrēti piemēri, kad vietējie ir aktīvi pauduši savu neapmierinātību. Piemēram, 2018.gadā šāda situācija izveidojās Ādažos, vēlāk - 2019.gadā - arī Daugavpilī, bet šogad arī Ogrē. "Ir viegli pateikt vārdos "jā, mums vajag", bet tiklīdz šie cilvēki varētu dzīvot mums blakus, mēs uzreiz parādām savu attieksmi," skaidroja resursu centra cilvēkiem ar garīgiem traucējumiem "Zelda" vadītāja, kampaņas eksperte Ieva Leimane-Veldmeijere.

Viens no veidiem, kā uzlabot sabiedrības attieksmi pret personām ar garīgiem traucējumiem, ir kampaņu rīkošana, taču, kā atzīmēja centra vadītāja, būtiska ietekme ir arī tam, kā šie jautājumi tiek atainoti medijos.

Katru gadu no 50 līdz 60 cilvēkiem ar garīgiem traucējumiem atstāj institūcijas, lai sāktu dzīvi sabiedrībā - vai nu savos, vai grupu dzīvokļos. Labklājības ministrijā skaidro, ka turpmāk viņu dzīves kvalitāte lielā mērā būs atkarīga no tā, kādus sabiedrībā balstītus pakalpojumus un apkārtējo atbalstu viņi varēs saņemt.

Labklājības ministrijas Sociālo pakalpojumu departamenta vecākā eksperte Kristīne Lasmane atzīmēja, ka cilvēkiem ar garīgiem traucējumiem kopumā ir vajadzīgs lielāks atbalsts nekā pārējiem, bet tas nenozīmē, ka viņi nevar dzīvot savā dzīvoklī vai strādāt algotu darbu.

"Visvairāk izplatītais sabiedrībā valdošais mīts - cilvēki ar garīgiem traucējumiem, kas neatrodas institūcijās, ir drauds apkārtējiem. Realitāte ir gluži pretēja - ASV ir veikti pētījumi, kas rāda, ka vardarbīgus noziegumus lielākoties veic cilvēki bez psihiskiem traucējumiem, savukārt cilvēki ar garīgiem traucējumiem bieži vien ir vardarbības upuri," atklāj Lasmane.

Noraidoša sabiedrības attieksme esot arī pret pakalpojumu sniegšanas vietām ārpusģimenes aprūpē esošiem bērniem. Vienīgi pret pakalpojumiem, kas paredzēti bērniem ar funkcionāliem traucējumiem, sabiedrībā neesot tik daudz iebildumu arī tajos gadījumos, kad to sniegšanas vietas atrodas kaimiņos. Taču bērni ar funkcionāliem traucējumiem, kā arī viņu vecāki ar sabiedrības noraidošo attieksmi un stereotipiem vairāk saskaras individuāli. Tāpēc vecāki nereti norobežojas no sabiedrības ne tikai praktisku un subjektīvu apsvērumu, bet arī apkārtējo reakcijas un attieksmes dēļ.

Kā atzīmē speciālisti, psihē ir dažādi automātiski aizsardzības mehānismi, kas cita starpā nosaka intuitīvu vēlmi norobežoties no cilvēkiem, kuri izskatās vai uzvedas atšķirīgi. Šo intuitīvo vēlmi jeb reakciju var pārvarēt, veicinot katra sabiedrības locekļa apzinātu attieksmi un sniedzot pozitīvas saskarsmes iespēju ar deinstitucionalizācijas (DI) mērķa grupu cilvēkiem. Tādējādi jo vairāk DI mērķa grupu cilvēku iekļaujas sabiedrībā, jo lielākai tās daļai rodas iespēja viņus iepazīt pozitīvā saskarsmē.

Labklājības ministrijā skaidro, ka DI process ir saistīts ar ANO Konvenciju par personu ar invaliditāti tiesībām. Šī konvencija nosaka, ka cilvēkam ar invaliditāti ir vienlīdzīgas tiesības dzīvot sabiedrībā un baudīt tādu pašu izvēles brīvību kā citiem. Lai tas notiktu, valsts pienākums ir izveidot un sniegt pakalpojumus, kas nodrošina šo tiesību izmantojumu un ir vērsti uz cilvēka iekļaušanos un līdzdalību sabiedrības dzīvē. Savukārt ANO Bērnu tiesību konvencija paredz katra bērna tiesības dzīvot ģimenē vai tai pietuvinātā vidē.

Labklājības ministrija kopā ar plānošanas reģioniem un šobrīd 115 pašvaldībām visā Latvijā kopš 2015.gada īsteno DI projektus. Šajos projektos pašvaldības ar Eiropas Savienības fondu atbalstu veido infrastruktūru un sniedz pakalpojumus pieaugušajiem ar garīga rakstura traucējumiem (garīgiem traucējumiem), bērniem ar funkcionāliem traucējumiem un bez vecāku gādības palikušiem bērniem, tādējādi sekmējot visu šo grupu pārstāvju arvien pilnvērtīgāku iekļaušanu sabiedrībā.

Līdz DI projektu beigām - 2023.gadam - plānots, ka tiks sniegti sabiedrībā balstīti sociālie pakalpojumi 2100 cilvēkiem ar garīgiem traucējumiem un 2270 bērniem ar funkcionāliem traucējumiem, kā arī nodrošināts, ka patstāvīgu dzīvi sāks 700 cilvēku ar garīgiem traucējumiem.

Vienlaikus paredzēts, ka no 1799 līdz 720 samazināsies bērnu skaits institucionālajā aprūpē, kā arī tiks izveidotas 2473 sabiedrībā balstītu sociālo pakalpojumu vietas cilvēkiem ar garīgiem traucējumiem un bērniem ar funkcionāliem traucējumiem. Tāpat iecerēts izveidot 250 pakalpojumu vietas bērnu aprūpei ģimeniskā vidē, kā arī slēgt trīs valsts sociālās aprūpes centru filiāles.

Kā viens no projekta mērķiem izvirzīta cilvēku ar garīgiem traucējumiem, kuri dzīvo ārpus institūcijas un kuriem pieejami sabiedrībā balstīti sociālie pakalpojumi, īpatsvara palielināšana līdz 45%.

Jau ziņots, ka kopš 2018.gada ir īstenotas divas informatīvās kampaņas ar nosaukumu "Cilvēks, nevis diagnoze". Saskaņā ar 2019.- 2020.gada kampaņas datiem, kopš 2018.gada būtiski audzis iedzīvotāju skaits, kuri justos ērti komunikācijā ar personām ar garīga rakstura traucējumiem (no 55% līdz 64%).

Tomēr aizvien sabiedrības attieksme pret cilvēkiem ar garīga rakstura traucējumiem, bērniem ar funkcionāliem traucējumiem un ārpusģimenes aprūpē esošiem bērniem ir tālu no vēlamās, tāpēc šogad tiek īstenota jau trešā kampaņa, kuras aicinājums ir "Nozīme ir tikai tam, kas mēs esam.